piektdiena, 2025. gada 17. oktobris

Procedūras, kājas dzīšana un patērētais skriešanas saturs


Fizikālās procedūras

Ja nu nelasījāt iepriekšējo ierakstu – man ir konstatēts labās kājas liela kaula stresa lūzums. Septembra beigās Ogres Veselības centrā izgāju desmit fizikālo procedūru dienas. Vispirms bija fonoforēze, kurā ar ultraskaņu aptuveni 7-9 minūšu ilgumā dziļāk ievadīja pretiekasuma gelu, un pēc tās, tajā pašā kabinetā pārceļoties uz citu gultu, sekoja 15 minūšu ilga magnētterapija. Procedūru pamatuzdevums – mazināt iekaisumu un paātrināt dzīšanas procesu.

Vienīgais, ko procedūru laikā varēja just, bija neliels diskomforts reizēs, kad ar ultraskaņas aparātu tika skartas kaula malas. Pēc magnētterapijas savukārt nereti parādījās sīkas sāpes nevis kaulā, bet gan potītes saitēs, kurām procedūras laikā leņķī vajadzēja turēt kāju. Visādi citādi – nesāpīga padarīšana, kas kopā ar reģistratūru un ceļu turp un atpakaļ manos rītos aizņēma aptuveni stundu. Apdrošināšana sedza 10 procedūras - tātad pusi no desmit dienām, jo procedūru skaits bija 2x10. Līdzīgus 50% sedza arī augusta "Orto" klīnikas apmeklējumā.

Kājas stāvoklis pamazām uzlabojas, iet lēni un nesteidzīgi varu arvien ilgāk, taču ātri iet nevaru joprojām – reizēm aizmirstos un netīšām paātrinu tempu, reizēm vienkārši kaut kur nākas steigties, un pēc tam sāpes parasti atgriežas. Pie distances pieveikšanas ilguma izmaiņām pierast mēģinu joprojām – tā, piemēram, gandrīz nokavēju Latvijas izlases pirmsspēles preses konferenci, sākotnēji paplašinot maršrutu, lai neatnāktu pārāk agri, un beigās atnākot minūti pirms sākuma. Kāja dzīst, bet process ir kā pa viļņiem – te divas dienas šķiet, ka viss ir brīnišķīgi, nekas nesāp, te divas dienas kāja atkal sāp un atkal šķiet, ka viss ir slikti. Konkrēti šobrīd nesāp un viss ir labi, bet tas ir pēc pāris dienām ar mazāku slodzi.

Kājas dzīšana un dzīves piespēlētā rakstāmviela

Kad domā, ka neskrienot mēnesis ritēs garlaicīgi, tad dzīve pati piespēlē tēmas, par kurām rakstīt. Tie, kuri kopš vasaras bijuši Ogres stadiona apkārtnē, ir pamanījuši lielos ielu remontdarbus. Un tā nu veselai čupai māju uz 11 dienām tika noslēgts siltais ūdens – nevis atvasaras karstumā, bet gan uzreiz pēc tam sekojošajā vēsumā. Beigās gan siltais ūdens atgriezās prognozētā perioda pusceļā - nu jau vairs neatminos precīzi, bet man, šķiet, sanāca četras aukstās un divas remdenās dušas. Un vēl viena neplānota situācija – sāka sāpēt zobs (pārdozēju saldumus?), sāpes aizgāja tālāk, naktīs nācās gulēt ar ibumetīnu, un vēl sarunāto zobārsta vizīti Rīgā nācās atcelt, jo tieši tajās stundās kārtējā negadījuma dēļ kavējās vilcieni. Dienu vēlāk aizgāju pie cita zobārsta, un arī tā problēma ir atrisināta.

Ārsts augusta beigās izrakstīja divu mēnešu pauzi, kas nozīmētu, ka jau oktobra beigās varētu mēģināt atsākt skriet. Tā kā procedūras sāku tikai septembra vidū, tad nolēmu arī pauzes atskaiti sākt no tā datuma, kas arī labi sakristu ar darba slodzi – novembra vidus tieši pēc izlases spēles Serbijā un vietējā futbola sezonas beigām. Un, protams, jāseko līdzi arī kaula progresam – pašlaik man būtu grūti iedomāties, ka pēc divām nedēļām es būtu gatavs atgriezties trasē. Nemaz vēl nerunājot par to, ka kāju stiprināšanas darbu visādu faktoru kopuma dēļ turpināju atlikt arī iepriekšējās nedēļās.

Ir beidzies viens darba trieciencikls ar četrām izlašu mājas spēlēm un noslēdzošo vēlo spēli pret Angliju, pēc kuras ierasti vajadzēja divas dienas, lai bioritmu dabūtu atpakaļ rāmjos. Tūliņ gan būs nedēļu ilgs futzāla trieciencikls, pēc kura sekos klubu futbola noslēgums, taču ar ritmiskākiem grafikiem, un pirmdien sākšu jaunu treniņu ritmu – pagaidām vēl bez skriešanas, protams. Esam iemācījušies teikt, ka mēs esam tas, ko mēs ēdam, bet man labāk patīk cits teiciens – mēs esam tas, ko mēs domājam. Vai, vēl precīzāk, mēs esam tas, kādas izvēles izdarām. Tādēļ pirms jaunas fāzes parasti veicu tādu kā smadzeņu pārprogrammēšanu – proti, veltu kādu laiciņu, kurā intensīvi pētu YouTube saturu par konkrēto tēmu. Starta motivācijas iegūšanai un prāta pārprogrammēšanai labāk strādā tieši video, jo tas izsauc emocionālu reakciju. Savukārt grāmatas, par kurām varētu parunāt pēc mēneša, seko pēc tam – lai emocijas nomainītu dziļāku zināšanu pamats.

Smadzeņu pārprogrammēšana un skriešanas saturs

Tādēļ gribu pievērsties tēmai, kādu skriešanas saturu ikdienā patērēju es. Pirmkārt, uzreiz jāteic, ka dažādos dzīves brīžos ir vajadzīgs dažāds saturs. Pēc traumas galīgi negribas skatīties, kā citi skrien, progresē un sacenšas – dara visu to, ko šobrīd nevaru. Traumas periodā daudz vairāk rezonē tieši traumu saturs – piemēram, Jākoba Ingebrigtsena rehabilitācijas process (tieši traumas dēļ viņam bija tik vājš pasaules čempionāts) vai Džeika Vaitmena atgriešanās pēc ilgas traumas. Šobrīd savukārt man ir vajadzīgs motivācijas lādiņš jaunas fāzes uzsākšanai. Nogurdinošu treniņu laikā savukārt gribas redzēt, kā cieš citi (jo treniņos vienas un tās pašas grūtības ir pilnīgi visiem – neatkarīgi no tava līmeņa) un kā viņi par spīti tam turpina ievērot disciplīnu (tieši ikdienas disciplīna, nevis ikdienas motivācija, ir izšķirošā), un arī pie reizes atkal dabūt sīku motivācijas impulsu. 

Vasarā, aizejot uz vieglatlētikas sacensībām, man vaicāja, kādēļ esmu atnācis. Tas jautājums tik ļoti apstulbināja, ka neko jēdzīgu tā arī neatbildēju, bet pēc dažām dienām sapratu primāro iemeslu – jā, atnācu arī tādēļ, lai paskatītos dažus jaunos talantiņus (Rihards Sitniks ielēca pēdējā vagonā uz Eiropas U20 čempionātu, atbrauca arī pēc citiem mačiem sagurušais Roberts Glazers, kuru "Ašie" labi reklamē sociālajos tīklos, sprintā bija arī Elizabete Kociņa u.c.) un paskatīties, kā uz citu fona izskatās vietējie, taču primāri atnācu, lai redzētu, ka arī tie, kuri ir daudz labāki par mani, skrējiena laikā un pēc tā beigām cieš tikpat ļoti – ka tā ir daļa no procesa. Tieši tāpat arī ar patērēto saturu - to daru, lai iegūtu zināšanas, jaunu motivāciju un arī savām acīm apstiprinātu nojausto, ka profesionāļu un amatieru process un grūtības ir pat ļoti labi salīdzināmas, ja vien skatās uz proporcijām un tendencēm, nevis kilometriem un minūtēm.

Ja būtu jāiesaka tikai viens garo distanču skriešanas treniņu zināšanu kanāls, tas būtu Stīvs Magness. Pats savulaik jūdzi skrējis 4:01, bet tagad darbojas trenēšanas, konsultēšanas un publicistikas jomā. To, ka viņš bija viens no "Nike" trauksmes cēlājiem un ka man mājās ir arī viņa grāmata The Science of Running, sapratu tikai vēlāk.


Mani skriešanas video pasaulē ieveda Venecuēlas pusmaratona rekordists un arī maratonists Luiss Orta (1:03:09, 2:15:35), kuram bija brīnišķīgi materiāli no treniņnometnēm Kenijā. Lūk, piemēram, šis treniņš ar Rio un Tokijas 5000 metru medaļnieku Polu Čelimo, ar kuru ir video arī no ASV. Otrā video savukārt atskats uz kenijiešu tipisko nedēļas programmu.


Līdzās Ortam agrāk daudz sekoju līdzi arī īru maratonistam Stīvenam Skullionam (2:09:49), kuram bija gan labi treniņu video, gan arī informatīvie zināšanu video. Viņam pieder arī daži netradicionālo garo distanču Īrijas rekordi, tagad gan laikam ir zaudējis profesionāļa statusu. Līdzīgi kā Ortam, tik labu saturu vairs neražo, bet, ja neesat redzējuši, tad noteikti ir vērts skatīties vecos gabalus - vērtību tie nav zaudējuši.


Reti, bet ļoti kvalitatīvi treniņu video ir Lielbritānijas 400 metru stafetes izlašniecēm dvīnēm Nīlsenām (tēvs dānis, māte ēģiptiešu-sudāniešu izcelsmes), Līnai pusaudzes gados arī atklāta multiplā skleroze. Nav garo distanču saturs, taču ļoti labi parāda treniņdarbu un sprinteru treniņu specifiku vispār. Vienā no treniņnometnes video kadrā iekļuva arī autogrāfus lūdzoši igauņu vieglatlēti.


Turpinot sprinta tēmu - Parīzes olimpiskais čempions 100 metru karaliskajā sprintā un daudzkārtējs pasaules čempions Noā Lailzs. Reti video, bet daži no tiem ļoti vērtīgi un, līdzīgi kā Nīlsenas, lieliski parāda, cik ļoti vajadzīgas ir arī parastās, sīkās lietas kā tehnikas vingrinājumi, kuriem profesionāļi pieiet ļoti nopietni.


Noslēdzot par sprintu - Endrū Hjūbermana kanāla slava kopumā, manuprāt, daudz vairāk pārspēj tā sniegto informāciju, jo daudzu detaļu nozīme, secinājumi vai ieteikumi šķiet pārspīlēti, bet šis video ar sprinta treneri Stjuartu Makmilanu noteikti ir tā vērts.



Vēl viena ne gluži mana disciplīna, bet kvalitatīvā satura un superiedvesmojošas personības dēļ ir tā vērts - Ledvilas 100 jūdžu skrējiena rekordists un abnormāla ogļhidrātu daudzuma skriešanas laikā uzņēmējs Deivids Roušs.



Latviešu saturu diemžēl patērēju ļoti maz - nojaušu, ka Instagramā varētu būt vairāk, bet manis tur vēl nav, savukārt YT satura nav daudz vai pie manis vēl nav nonācis. Taču esmu sācis klausīties "Stirnu Buka" podkāstus, kurus vada Rimants Liepiņš, un šīs sarunas kopā ar jauno Gaujas UTMB līmeņa skrējiena izveidi diezgan droši mani tuvina tam, lai es agrāk vai vēlāk no treniņiem Zilajos kalnos pārietu arī uz sacensību takām, un tuvina arī tam, lai izmēģinātu ultras. Īstenībā nākamais gads pat varētu būt labs laiks, lai sāktu, jo pienācīgā fiziskajā formā, lai varētu runāt par ātrumiem, nebūšu vēl ilgi - toties takās par tempu varētu tik ļoti nesatraukties. Saturiski labs potenciāls būtu, piemēram, arī "Ultraspēkam", taču esmu no tiem, kuriem bez sarunas audio ļoti svarīga ir arī bilde, ķermeņa valodas redzēšana. Neesmu arī liels telefonsarunu cienītājs, bet tā jau ir cita tēma.


Atgriežoties pie 42.195 kilometriem - Lielbritānijas maratoniste Filija Boudena (2:25:47), kura skrēja NCAA, kur atklāja ēšanas traucējumus, un vērā ņemamu karjeru pa īstam attīstīja tikai nesen. Arī pašlaik savainota.


Pie Filijas jaunā trenera trenējas arī Rorijs Linkleters - bijušais Kanādas pusmaratona rekordists (šogad PR uzlaboja uz 1:00:57) un otrais ātrākais Kanādas maratonists (2:06:49). Sekoju līdzi arī viņa kādreizējam skolas biedram Edamam Vudam (2:18:41) un viņa sievai Mikai Riverai-Vudai, kura šogad laboja Peru 3000 metru rekordu (9:16:31 telpās) un arī lēnām pāriet uz maratonu.


Protams, jānoslēdz ar skriešanas zvaigzni Jākobu Ingebrigtsenu (1500 metru zelts Tokijā, 5000 metru zelts Parīzē), kurš ir sācis aktīvi darboties savā YT kanālā. Taču īstais zelta fonds ir Norvēģijas dokumentālais seriāls par Ingebrigtsenu ģimeni jeb Team Ingebrigtsen- vēl no laikiem, kad Jākobs vēl bija tikai maziņš, talantīgs knēvelis, kurš gribēja līdzināties vecākajam un tobrīd visātrākajam brālim Henrikam. Visi trīs brāļi ir kļuvuši par Eiropas čempioniem - Henriks 2012. gadā, Fīlips 2016. gadā un Jākobs pirmoreiz 2018. gadā. Arī seriālā jau var manīt, cik prasīgs ir viņu tēvs, loģistikas speciālists, kurš par vieglatlētikas treneri izmācījās pašrocīgi, tādēļ par vēlākajiem milzu konfliktiem izbrīna laikam nav.

Pieminēšanas vērta ir arī modes žurnālu mīlule Alisa Šmita, kura no 400 metriem pārgājusi uz 800 metriem un savā kanālā sāka veidot arī video angļu valodā, ne vien vācu. Ja nepatīk profesionāļu saturs, tad varu ieteikt arī populārzinātnisku saturu no Taizemē dzīvojoša britu pāra This Messy Happy, kas izklaidējošā veidā ar savu piemēru diezgan labi izskaidro skriešanas treniņu pamatus un kuru ikdiena, rezultāti rezonēt ar parastajiem amatieriem varētu daudz labāk. Kanālus varētu dot vēl un vēl, atvainojos tiem, kurus nenosaucu.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Trīs soļi uz priekšu, seši atpakaļ, bet sāpes beidzot pazudušas

  Atkal kļūda ar staigāšanas apaviem… Lai gan kaulu juta joprojām un treniņu izpilde vēl bija tālu no vēlamās, februārī un martā biju uzņēmi...