Fizikālās procedūras
Ja nu nelasījāt iepriekšējo ierakstu – man ir konstatēts labās kājas liela kaula stresa lūzums. Septembra beigās Ogres Veselības centrā izgāju desmit fizikālo procedūru dienas. Vispirms bija fonoforēze, kurā ar ultraskaņu aptuveni 7-9 minūšu ilgumā dziļāk ievadīja pretiekasuma gelu, un pēc tās, tajā pašā kabinetā pārceļoties uz citu gultu, sekoja 15 minūšu ilga magnētterapija. Procedūru pamatuzdevums – mazināt iekaisumu un paātrināt dzīšanas procesu.
Vienīgais, ko procedūru laikā varēja just, bija neliels
diskomforts reizēs, kad ar ultraskaņas aparātu tika skartas kaula malas. Pēc
magnētterapijas savukārt nereti parādījās sīkas sāpes nevis kaulā, bet gan
potītes saitēs, kurām procedūras laikā leņķī vajadzēja turēt kāju. Visādi
citādi – nesāpīga padarīšana, kas kopā ar reģistratūru un ceļu turp un atpakaļ
manos rītos aizņēma aptuveni stundu. Apdrošināšana sedza 10 procedūras - tātad pusi
no desmit dienām, jo procedūru skaits bija 2x10. Līdzīgus 50% sedza arī augusta
"Orto" klīnikas apmeklējumā.
Kājas stāvoklis pamazām uzlabojas, iet lēni un nesteidzīgi varu arvien ilgāk, taču ātri iet nevaru joprojām – reizēm aizmirstos un netīšām paātrinu tempu, reizēm vienkārši kaut kur nākas steigties, un pēc tam sāpes parasti atgriežas. Pie distances pieveikšanas ilguma izmaiņām pierast mēģinu joprojām – tā, piemēram, gandrīz nokavēju Latvijas izlases pirmsspēles preses konferenci, sākotnēji paplašinot maršrutu, lai neatnāktu pārāk agri, un beigās atnākot minūti pirms sākuma. Kāja dzīst, bet process ir kā pa viļņiem – te divas dienas šķiet, ka viss ir brīnišķīgi, nekas nesāp, te divas dienas kāja atkal sāp un atkal šķiet, ka viss ir slikti. Konkrēti šobrīd nesāp un viss ir labi, bet tas ir pēc pāris dienām ar mazāku slodzi.
Kājas dzīšana un dzīves piespēlētā rakstāmviela
Kad domā, ka neskrienot mēnesis ritēs garlaicīgi, tad dzīve pati piespēlē tēmas, par kurām rakstīt. Tie, kuri kopš vasaras bijuši Ogres stadiona apkārtnē, ir pamanījuši lielos ielu remontdarbus. Un tā nu veselai čupai māju uz 11 dienām tika noslēgts siltais ūdens – nevis atvasaras karstumā, bet gan uzreiz pēc tam sekojošajā vēsumā. Beigās gan siltais ūdens atgriezās prognozētā perioda pusceļā - nu jau vairs neatminos precīzi, bet man, šķiet, sanāca četras aukstās un divas remdenās dušas. Un vēl viena neplānota situācija – sāka sāpēt zobs (pārdozēju saldumus?), sāpes aizgāja tālāk, naktīs nācās gulēt ar ibumetīnu, un vēl sarunāto zobārsta vizīti Rīgā nācās atcelt, jo tieši tajās stundās kārtējā negadījuma dēļ kavējās vilcieni. Dienu vēlāk aizgāju pie cita zobārsta, un arī tā problēma ir atrisināta.
Ārsts augusta beigās izrakstīja divu mēnešu pauzi, kas nozīmētu, ka jau oktobra beigās varētu mēģināt atsākt skriet. Tā kā procedūras sāku tikai septembra vidū, tad nolēmu arī pauzes atskaiti sākt no tā datuma, kas arī labi sakristu ar darba slodzi – novembra vidus tieši pēc izlases spēles Serbijā un vietējā futbola sezonas beigām. Un, protams, jāseko līdzi arī kaula progresam – pašlaik man būtu grūti iedomāties, ka pēc divām nedēļām es būtu gatavs atgriezties trasē. Nemaz vēl nerunājot par to, ka kāju stiprināšanas darbu visādu faktoru kopuma dēļ turpināju atlikt arī iepriekšējās nedēļās.
Ir beidzies viens darba trieciencikls ar četrām izlašu mājas spēlēm un noslēdzošo vēlo spēli pret Angliju, pēc kuras ierasti vajadzēja divas dienas, lai bioritmu dabūtu atpakaļ rāmjos. Tūliņ gan būs nedēļu ilgs futzāla trieciencikls, pēc kura sekos klubu futbola noslēgums, taču ar ritmiskākiem grafikiem, un pirmdien sākšu jaunu treniņu ritmu – pagaidām vēl bez skriešanas, protams. Esam iemācījušies teikt, ka mēs esam tas, ko mēs ēdam, bet man labāk patīk cits teiciens – mēs esam tas, ko mēs domājam. Vai, vēl precīzāk, mēs esam tas, kādas izvēles izdarām. Tādēļ pirms jaunas fāzes parasti veicu tādu kā smadzeņu pārprogrammēšanu – proti, veltu kādu laiciņu, kurā intensīvi pētu YouTube saturu par konkrēto tēmu. Starta motivācijas iegūšanai un prāta pārprogrammēšanai labāk strādā tieši video, jo tas izsauc emocionālu reakciju. Savukārt grāmatas, par kurām varētu parunāt pēc mēneša, seko pēc tam – lai emocijas nomainītu dziļāku zināšanu pamats.
Smadzeņu pārprogrammēšana un skriešanas saturs
Tādēļ gribu pievērsties tēmai, kādu skriešanas saturu ikdienā patērēju es. Pirmkārt, uzreiz jāteic, ka dažādos dzīves brīžos ir vajadzīgs dažāds saturs. Pēc traumas galīgi negribas skatīties, kā citi skrien, progresē un sacenšas – dara visu to, ko šobrīd nevaru. Traumas periodā daudz vairāk rezonē tieši traumu saturs – piemēram, Jākoba Ingebrigtsena rehabilitācijas process (tieši traumas dēļ viņam bija tik vājš pasaules čempionāts) vai Džeika Vaitmena atgriešanās pēc ilgas traumas. Šobrīd savukārt man ir vajadzīgs motivācijas lādiņš jaunas fāzes uzsākšanai. Nogurdinošu treniņu laikā savukārt gribas redzēt, kā cieš citi (jo treniņos vienas un tās pašas grūtības ir pilnīgi visiem – neatkarīgi no tava līmeņa) un kā viņi par spīti tam turpina ievērot disciplīnu (tieši ikdienas disciplīna, nevis ikdienas motivācija, ir izšķirošā), un arī pie reizes atkal dabūt sīku motivācijas impulsu.
Vasarā, aizejot uz vieglatlētikas sacensībām, man vaicāja, kādēļ esmu atnācis. Tas jautājums tik ļoti apstulbināja, ka neko jēdzīgu tā arī neatbildēju, bet pēc dažām dienām sapratu primāro iemeslu – jā, atnācu arī tādēļ, lai paskatītos dažus jaunos talantiņus (Rihards Sitniks ielēca pēdējā vagonā uz Eiropas U20 čempionātu, atbrauca arī pēc citiem mačiem sagurušais Roberts Glazers, kuru "Ašie" labi reklamē sociālajos tīklos, sprintā bija arī Elizabete Kociņa u.c.) un paskatīties, kā uz citu fona izskatās vietējie, taču primāri atnācu, lai redzētu, ka arī tie, kuri ir daudz labāki par mani, skrējiena laikā un pēc tā beigām cieš tikpat ļoti – ka tā ir daļa no procesa. Tieši tāpat arī ar patērēto saturu - to daru, lai iegūtu zināšanas, jaunu motivāciju un arī savām acīm apstiprinātu nojausto, ka profesionāļu un amatieru process un grūtības ir pat ļoti labi salīdzināmas, ja vien skatās uz proporcijām un tendencēm, nevis kilometriem un minūtēm.
Ja būtu jāiesaka tikai viens garo distanču skriešanas treniņu zināšanu kanāls, tas būtu Stīvs Magness. Pats savulaik jūdzi skrējis 4:01, bet tagad darbojas trenēšanas, konsultēšanas un publicistikas jomā. To, ka viņš bija viens no "Nike" trauksmes cēlājiem un ka man mājās ir arī viņa grāmata The Science of Running, sapratu tikai vēlāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru