pirmdiena, 2024. gada 3. jūnijs

Skriešanas četrgade

Lai gan Tokijas un Parīzes olimpiādes spēles pandēmijas dēļ šķirs tikai trīs gadi, ierasti olimpiskais cikls ilgst četrus gadus. 19. maija finišā starp Vanšu un Akmens tiltiem noslēdzās mana lūzuma, šoreiz pārnestā nozīmē, četrgade – ar debijas maratonu (manām iedomām sev pašvaku laiku 03.02.01, bet par to vēlāk). Šajos gados bijis daudz jautājumu no paziņām, kuri mani redzējuši retāk un pamanījuši acīmredzamās vizuālās pārvērtības, vai nepaziņām, kuri redz, ko daru ikdienā, un par tamlīdzīgu blogu domāju jau sen, tomēr vispirms gribējās sasniegt, ielikt pirmo lielo skriešanas ķeksīti un pārdomās dalīties tikai tad. Nu ir pienācis laiks.

 Traumu spirāle

Mūsdienu standartiem, kad jauniešiem ir krietni pieejamāks organizētais sports, bet praktiski izmiris neorganizētais jeb pagalmu sports, man bija ļoti aktīva bērnība, taču, kā jau parasti, pieaugušo dzīve to visu maina – arvien sēdošāks dzīvesveids, arvien sliktāks miegs un arī uzturs, kas gan diez ko labs nebija arī iepriekš. Un 2017. gada nogalē ierāvu sevi melnajā spirālē, kas turpinājās vairākus gadus. Jau tolaik biju uzkrājis lieko svaru, nedēļas fiziskās aktivitātes aprobežojās ar neregulārām pastaigām, vienu vai diviem treniņiem futzālā un spēli pilsētas čempionātā, bet iesildīšanās laikā pirms spēles tālsitienā pa pieskari aizgāja kvadricepss.

  Tā, šķiet, bija pirmā muskuļu trauma dzīvē, bet ne tuvu pēdējā. Regulāri atgriezos par agru un vēl sliktākā gatavībā, pārāk strauji kāpināju slodzes (uz šā brīža slodžu fona tās gan būtu smieklīgi saukt par slodzēm, bet dzīvē viss ir relatīvs), un tā nu nākamo divu gadu laikā kājās plīsa vai stiepās gandrīz viss, ko vien varēja satraumēt: atkal kvadricepss, abi ikri, kompensācijas, skriešanas tehnikas izmaiņu un augošā liekā svara dēļ problēmas (at)sākās potītēs, ceļgalos…Īsumā, nepilnos divos gados bija septiņas traumas (dažas atkārtotas), no kurām vismaz sešas pilnīgi noteikti bija paša vaina – netrenēts ķermenis, sasteigta atgriešanās. Kā bieži smejos, savainojos pirms Porziņģa (krusteniskās saites 2018. gada februārī) un pa īstam atgriezos pēc Porziņģa (Dalasā debitēja 2019. gada rudenī).

  Ja liekais svars, slikts miegs un negatavs ķermenis bija vēl pirms pirmās traumas, tad traumu periodā tas viss, protams, pat ne krājās, bet reizinājās – tā nu diemžēl spirāles strādā (par laimi, arī pozitīvās, bet no tām izkļūt gan, par nelaimi, ir vienkāršāk). Pirmais mēģinājums sākt skriet (ikdienas monotonās skriešanas manā dzīvē līdz tam nebija nekad) bija jau 2019. gada vasaras sākumā, bet īsā laikā beidzās ar sāpēm ceļgalā pārslodzes un/vai nepierasta seguma dēļ un Jāņu svinībām ar pretsāpju tabletēm (bet – tātad sausajā režīmā, un tobrīd pirmoreiz apjautu, ka varētu alkoholu, ko jau tā lietoju reti tikai svētku socializēšanās reizēs, no ēdienkartes izslēgt pilnībā). Vasaras beigās vēl arī potītes atsvaidzināšana futbola laukumā un apslimšana, taču tas viss varbūt pat bija uz labu – kad gan fiziskais, gan psiholoģiskais stāvoklis sastapās zemākajā punktā, tas radīja lūzumu prātā, ka ikdienas paradumi ir krasi jāmaina. Nevis jāmēģina mainīt, bet jāmaina – gribēt un darīt ir divas ļoti dažādas darbības, tādēļ arī uzsveru, ka ir vajadzīgi divi klikšķi: ar mērķa atrašanu vien ir par īsu, vēl ir vajadzīga arī apņēmība pacietīgi, disciplinēti pildīt to, ko prasa mērķa sasniegšana. Labais notiek caur grūtību pārvarēšanu, problēmu risināšanu, disciplīnu un konsekventu darbu, nevis mirkļa vājuma lēmumiem palikt komforta zonā, kas tikai radina pie padošanās un vieglā ceļa izvēlēšanās: pārāk bieži īstermiņa grūtību un ilgtermiņa labuma vietā izvēlamies īstermiņa labumu un ilgtermiņa grūtības. Reizēm tie abi klikšķi notiek vienlaikus, reizēm – ar lielu laika atstarpi.

 Pandēmija

Biju nolēmis ļaut ziemā ķermenim galīgi atkopties no ielaistajām traumiņām, ar regulārām pastaigām jau izdevās svaru padarīt ciešamāku - ja 2019. gada sākumā biju sasniedzis savu fiksēto rekordu 92,7 kg (uz 178 cm auguma un minimālas muskuļu masas fona), kaut sajūtu līmenī noteikti ir bijis arī vairāk, tad 2020. gada pavasari jau sagaidīju ar kādiem 85 kg. Bet joprojām nezinu, vai būtu spējis tik krasi mainīt ikdienu, ja 2020. gada martā nebūtu ieradusies pandēmija. Lielākajai daļai sabiedrības tā visdrīzāk nāca par sliktu – neziņa par darbu, veselības riski, organizētās un kolektīvās vingrošanas apturēšana vai apgrūtināšana, arī pie mums futzāla čempionāts, kas ilgi bija mana vienīgā kustēšanās motivācija, pandēmiju tā arī nepārdzīvoja un vairs neeksistē. Turpretī man visa apstāšanās bija pārspīlējot gandrīz vai labākais, kas tieši tobrīd varēja notikt, jo vienā mirklī pazuda tik daudz traucējošo blakusapstākļu (piemēram, futbola skatīšanās un analītika, kurai veltīju ārkārtīgi daudz stundu), kuriem tikt pāri nezinu, vai būtu spējis paša spēkiem. Lai gan šis raksts un, cerams, arī nākamie būs galvenokārt par skriešanu, ne jau tikai skriešana bija starp manām pārmaiņām. Un arī ne pirmā. Aprīlī un maijā fiziski ķermeni turpināju nodarbināt ar pastaigām, jo vispirms vēlējos nostabilizēt miegu un akcentu vairāk likt uz laika izmantošanas produktivitāti – tā, piemēram, atteicos no Netflix, seriālu un filmu vietā labāk laiku ieguldot grāmatās, pašizaugsmē un arī vienā futbola projektiņā, kuram agrāk vienkārši nebija laika: aptuveni piecas nedēļas apkopoju visu Eiropas augstāko līgu vecumu, nacionalitāšu statistiku. Arī pats sāku griezt sev matus, par ko jau biju domājis sen, – tamlīdzīgu mazo sīkumiņu, kuriem jaunā vide palīdzēja beidzot saņemties, bija daudz.

  Kad maija beigās datu vākšanai bija pielikts punkts un arī laiks jau bija ļoti labs, beidzot ķēros klāt skriešanai un vienlaikus arī būtiski uzlaboju uzturu. Sākumā gan, protams, no skriešanas tur nebija ne smakas – pulss debesīs un aizdusa jau pēc ļoti lēniem 200 metriem, pēc pieciem stadiona apļiem jau sāka vilkt ikrus. Droši vien prātīgāk ir lēnu tipināšanu apvienot ar soļošanu, lai vajadzīgo distanci varētu veikt bez pārtraukuma, bet mana taktika bija drusku cita – soļošanas vietā atvilku elpu pie ūdens (tolaik vēl bez elektrolītiem) pudeles tribīnēs un pēc mazas pauzes atsāku, nosprausto treniņa apjomu sadalot cik nu piegājienos vajadzēs. Laika gaitā, skrienot pa 3-4 reizēm nedēļām (arī tas sākumā droši vien bija par daudz, bet ķermenis jau bija ticis vaļā no traumām un reaģēja labi), pamazām 3+2+1 pieauga līdz 5+3+2 apļiem, tie savukārt līdz 7+5+3+2 utt. Ja raksta sākumā par ķeksi saucu maratonu, tad tobrīd mans pirmais lielais mērķis bija normālā pulsā noskriet desmit apļus bez apstājas. Tad un joprojām stadiona lēnos skrējienus veicu pa pašu skrejceļa ārmaliņu gar nožogojumu (tādēļ arī tāds bloga nosaukums – devītais celiņš, jo Ogres stadiona galvenajā taisnē ir astoņi celiņi), lai, pirmkārt, kārtējais "pēdējais" aplis, uz ko pierunāt smadzenes, būtu iespējami lielāks un lai, otrkārt, iespējami maz traucētu sprinteriem un intervālu skrējējiem (siltajos mēnešos skrejceļš ir pilns). Tātad tie bija aptuveni četrarpus kilometri, nevis četri kilometri, kas būtu desmit apļi pa pirmo celiņu, lai gan reālo kilometrāžu ar pulksteni es sāku mērīt tikai pēc pusotra gada un arī rezultātu pirmo pusotru gadu noteicu ļoti aptuveni pēc stadiona tablo (tātad ar gandrīz divu minūšu iespējamo kļūdu).

 Desmit apļu sasniegšana prasīja aptuveni mēnesi, un šajā posmā arī bija notikušas ļoti, ļoti krasas svara izmaiņas. Daudz aktīvāks dzīvesveids, daudz labāks un ilgāks miegs (arī diendusas, lai sākumposmā mazinātu pārslodzes risku), labāka ēšana, daudz mazāk našķošanās apvienojumā ar tā brīža karstumu (un droši vien vienalga nepietiekamo šķidruma uzņemšanu) nozīmēja to, ka trīs nedēļu laikā zaudēju aptuveni 16,5 kilogramus. Nē, tā nav drukas kļūda vai pārspīlējums dramaturģijas nolūkos – svara fiksētie skaitļi tiešām trijās nedēļās nokrita no aptuveni 83,5 līdz aptuveni 67,0 kilogramiem (pat pieļaujot mērījuma kļūdas iespējamību, par milzīgu kritumu, protams, nebija nekādu šaubu). To, cik tas ir mežonīgi daudz un potenciāli bīstami (runa ir par gandrīz 20% masas – neatkārtojiet to mājās!), pa īstam sapratu tikai vēlāk – ne velti tikai retais paziņa nopietni vai nenopietni nevaicāja, vai man nav vēža, bet tobrīd ar pašsajūtu viss bija kārtībā. Citā vasarā viszemākais fiksētais svars sasniedza arī aptuveni 62,5 kilogramus (tātad -30 kilogramu jeb mīnus trešdaļa dažos gados), bet kopumā kopš tā trakā krituma svars ir stabilizējies, staigājot šurpu turpu atkarībā no gada laika – maratonu skrēju ar 72 kilogramiem (rudens skrējienā bija 67, pirms gada maija beigās bija 69 - piebilde gan par pastiprinātu pastas ēšanu iepriekšējās dienās, arī muskuļu masa, gribas domāt, ir nākusi klāt), kas bija drusku par daudz, bet bija daļēji plānots. Šorīt jau bija 69,5.

 Instruments, nevis pašmērķis

Kad profesionālā sporta dzīve pandēmijā pamazām atgriezās agrākajās sliedēs, mana ikdiena jau bija pietiekami nostabilizēta, lai netiktu atsviests atpakaļ. Pēc savas pieredzes un novērojumiem, sākot kaut ko pilnīgi jaunu, kritiskas ir pirmās trīs nedēļas – kad vēl neproti pat pirmajos soļus tam, ko gribi darīt, un šīs neprasmes dēļ pašsajūta tikai pasliktinās, nevis uzlabojas. Fizisku aktivitāšu ziņā runa ir par nogurumu un rezultātu iespējamu pat lejupslīdi, toties, kolīdz sāc redzēt savu progresu, tā arī izveidojas un nostiprinās paradumi un beidzot esi nokļuvis pozitīvajā spirālē, kad uz treniņu jau gribas iet, nevis vajag. Ja pirmais mēnesis, lai pārkāptu tam desmit apļu slieksnim, bija smags un lēns, tad tālāk progress bija pat ļoti ātrs – vasaras beigās jau pilnīgi mierīgi ripoju 10, 12, 15 kilometrus katrā treniņā un darīju to, pēc sajūtām, diezgan sakarīgā pulsā (kaut līdz pulsa jostiņai es tiku tikai pēc diviem gadiem – jums iesaku šim piemēram nesekot un iegādāties jau no pirmās dienas).

  Lai gan regulāri skrienu četrus gadus, pirmos 2-3 gadus skriešana bija instruments, nevis mērķis – proti, ar skriešanas palīdzību sākumā metu svaru, pēc tam uzturēju sevi formā un risināju dažādus citus uzdevumus (improvizētos intervālos integrēti atspiedieni un vēl visādi vingrinājumi), rūdīju raksturu (piemēram, aerobo vai mēreno skrējienu beigās forsēju grūtas situācijas un centos uzlabot to pārvarēšanas procentu), bet kļūt ātrākam vai ilgākam skrējējam mērķa lāga nebija, tas bija tikai likumsakarīgs blakusefekts. Skriešanas izskatā izklaidējos ar dažnedažādiem uzdevumiem, eksperimentēju ar dažādiem slodžu salikumiem un daļēji apzināti provocēju arī virkni iesācēja kļūdu (kuras būtu pieļāvis tik un tā, bet varbūt nekontrolētā veidā), lai labāk izprastu ķermeņa reakciju dažādās situācijās un gūtu to pieredzi, kuras agrāk man vienkārši nebija. Tā, piemēram, tas ļāvis ļoti labi saprast atšķirību starp traumas un noguruma sāpēm (vienas ir īstas un bīstamas, citas ir mānīgas un jātiek tām pāri) un iemācīties pamanīt signālus, kad pēda vai potīte ziņo par pārslodzi un tos pēdējos piecus kilometrus skrējienā varbūt labāk tiešām neveikt (nevis padoties tikai tādēļ, ka nav viegli – tas ir slikts attaisnojums, pats galu galā esi izvēlējies darīt to, kas nav viegli).

  Īsāk sakot, skriešana bija tikai instruments, bet domas par skriešanas mērķiem vai sacensībām nebija vispār nekādas – man, lai turpinātu trenēties, pilnīgi pietika ar veselības motivāciju un papildu dzinuli nevajadzēja (bet arī tādēļ, ka sacensības parasti ir nedēļas nogalēs, kas savukārt manā nedēļas grafikā ir aizņemtākais laiks). Dažiem paziņām bieži vaicājot un jokojot, kaitinot, kad tad beidzot skriešu maratonu, beigu beigās viņu spiedienam gan padevos un arī pats nospriedu, ka vienreiz mūžā pievārēt maratonu būtu diezgan forši – tāds kā ķeksītis, ko ievilkt dzīves darāmo darbu sarakstā. Atgādināšu gan, ka sacensību vai skriešanas treniņu pagātnes man īsti nav bijis – dažos piecu vai desmit kilometru skrējienos līdz pandēmijai biju piedalījies, bet, manuprāt, arī tajās reizēs pat piecīti nekad bez īslaicīgas apstājas nebiju noskrējis (taču 1-3 kilometrus gan es, manuprāt, laba svara laikos skrēju tīri pieņemami un ar Kūpera testu problēmu nebija, tā ka kaut kāds materiāls agrāk jau bija – vienkārši nebiju sevi trenējis nekam tālākam). Noskriet maratonu tikai ķeksīša dēļ gan arī negribējās, jo to var izdarīt ļoti dažādos tempos, tādēļ nospraudu mērķi izskriet zem trīs stundām: lai gan sestdienas skrējēja vai veselības grupas, kā mēdz teikt treneri, līmeni jau sen biju pāraudzis, tobrīd tas šķita visai utopisks mērķis (un, tehniski, joprojām nesasniegts), taču ja sapņo, tad jāsapņo kārtīgi.

 Gatavošanās maratonam: gadu, piecus mēnešus vai vēl nemaz nav sākusies?

Kad man vaicā, cik ilgs bija mans maratona bloks, atbilžu variantu ir daudz un atkarīgi no definīcijas. Man bija gandrīz precīzi gadu ilgs mērķtiecīgs treniņprocess, kurā pirmoreiz galvenais fokuss bija skriešanas uzlabošana, ar apziņu, ka man ir jāpārkāpj daudzi līmeņi, lai trīs stundu maratons būtu reāls, nevis utopisks. Runa bija nevis par formas atgūšanu, kā tas būtu labiem skrējējiem pēc ilgas pauzes, bet gan par pakāpenisku līmeņu sasniegšanu, kuros nekad vēl nebiju bijis. Mans ceļš uz šo maratonu oficiāli sākās 2023. gada 22. maijā, līdz maratonam, to ieskaitot, noskrienot gandrīz 4,9 tūkstošus kilometru jeb vidēji vairāk nekā 400 mēnesī. Iepriekšējo gadu treniņu lielisks blakusefekts bija labas aerobās bāzes uzkrāšana, toties es salīdzinoši vispār nepratu skriet ātri: nedz maksimālā ātruma, nedz ātrumizturības ziņā. Pirmajā kontrolskrējienā ar milzu pūlēm pabeidzu kilometru, kuru maksimālā tempā izskrēju drusku zem četrām minūtēm (bija gan arī karsts). Pirmais lielais fokuss tātad bija apgūt ātros (intervālu) treniņus, kurus agrāk skrēju labi ja 1-2 reizes mēnesī un arī biežāk ar futbola elementiem, nevis skrejceļā – daļēji tādēļ, ka man nebija skriešanas mērķu, daļēji tādēļ, ka no agrāko laiku muskuļu traumām paātrinājums joprojām radīja psiholoģisku barjeru.

 2023. gada vasaras uzdevums bija apgūt intervālu pamatus (arī atrast pareizo pulsu, kurā skriet, - sākumā, protams, skrēju pārāk tuvu maksimumam) un progresa kontrolskrējienu veikt debijas pusmaratonā 1. oktobra pasaules čempionātā Rīgā: uz starta devos ar mērķi par pusotru stundu, par ko galīgi nebiju pārliecināts, bet izrādījās, ka izskrēju 1.24.19 (neto) un pēc finiša vēl bija sajūta, ka 1-2 minūtes varēju dabūt nost, jo skrēju pārāk piesardzīgi. Bez neviena tempa treniņa tālāk par četriem kilometriem (aerobā slodzē gan jau vairākus gadus bieži skrēju 15-20 kilometrus), jo superfokuss bija 400 metru un 1-2 kilometru intervāli. Starp citu, pusmaratonu skrēju lielā mērā tikai tādēļ, ka tas bija pasaules čempionāts jeb tādas medaļas Rīgā droši vien vairs nekad nebūs – citādi manas pirmās nopietnās sacensības droši vien būtu bijušas tikai maratonā (arī šim piemēram nesekojiet, sacensību pieredze ir ļoti svarīga – treniņos to visu simulēt var tikai daļēji).

 Pusmaratons bija pirmais brīdis, kad pa īstam apjautu, ka trīs stundas nav utopiskas un ka savu varēšanu vērtēju par zemu, bet ziemas laikā mērķi pārbīdījās jau pavisam citā līmenī – ja gatavojos investēt savu laiku maratona treniņiem, tad parādījās vēlme pārbaudīt, cik tālu es varētu tikt ilgākā termiņā un ļoti lielā kilometrāžā. Nostrādāja mana reizēm labā, reizēm ne tik labā rakstura iezīme, ka, ja kaut ko daru, gribu to, vismaz kādreiz nākotnē, darīt savām iedomām augstā līmenī - tā arī ļoti daudz analītisko rakstu nav tapuši vai nav publicēti, jo, visbiežāk laika trūkuma dēļ, nevarēju tos uztaisīt vajadzīgajā līmenī. Rīgas maratons šajā maijā nu kļuva tikai par ķeksīti debijai, bet decembrī sāku iedomāto trīsgades ciklu un par pirmo sasniedzamo latiņu noliku Berlīnes kvalifikāciju jeb 2.45.00. Ja vasarā aerobajai bāzei biju pievilcis klāt ātrumu un to visu paveicis pusmaratonam vajadzīgā līmenī, tad ziemas un pavasara jaunais mērķis bija kontrolēti agresīvi pacelt kilometrāžu un krietni uzlabot aerobo bāzi, uz kuras vasarā un rudenī atkal būvēt virsū ātrumu nu jau laba maratona izturības vajadzībām. Attiecīgi šis jaunā cikla pirmais gads aizritēs nesabalansētos nogriežņos ar krasi atšķirīgiem fokusiem, kuru dēļ šogad nevienā no abiem maratoniem prioritāte nebūs potenciālā rezultāta maksimizācija - sabalansēti maratona bloki, kādiem tiem vajadzētu izskatīties manā izpratnē, un paša uzlikts spiediens par rezultātu parādīsies tikai nākamajā gadā.

             Pusmaratonā (01.10.2023.) un maratonā (19.05.2024.). Foto: Kadri Rose, Kristo Parkseps/sportfoto.com

 740 kilometru aprīlis

No abstraktas pļāpāšanas pārejot pie konkrētākiem piemēriem, otrā un trešā gada laikā mana ierastā nedēļas kilometrāža bija aptuveni 60-90 lēnie kilometri ar ļoti dažām 100 lēno kilometru nedēļām un praktiski bez ātrajiem kilometriem. Pagājušajā vasarā pirmoreiz sāku skriet 75-105 kilometru nedēļas ar 20% ātro kilometru, bet kopš ziemas (pirmoreiz izskrēju pilnvērtīgu ziemu) mana kilometrāža bija no nepilniem 400 kilometriem decembrī, ap 500 kilometriem janvārī, februārī un martā līdz 740 kilometriem aprīlī – jau ar regulāriem spēka treniņiem, kurus agrāk veicu reti (vismaz dziļo muskulatūru kaut cik minimālam līmenim biju trenējis). Uzskatāmāk: pirms maratona mans pārliecinoši mazākais mēnesis decembris (389) bija nosacīti grūtāks par lielāko mēnesi pirms pusmaratona (372), kas bija divreiz īsāks par grūtāko mēnesi pirms maratona.

 Ja mērķis būtu bijis maksimizēt maija maratonu, tad apjomus būtu skrējis mazākus, bet kvalitatīvākus, taču mērķis bija cits – paātrinātā kārtībā drupināt un bīdīt mentālās un fiziskās robežas par to, kas ir liela kilometrāža, lai vasarā un rudenī (un nākamajos gados) 120-160 kilometru nedēļas prasītu daudz mazāku fizisko, mentālo piepūli un miega apjomu, lai turpmāk bloku varētu sākt ar augstāku kilometrāžu, nekā agrāk, un ātruma darbu nu jau pildīt kvalitatīvāk, bet lielākā kilometrāžā. Līdzīgi kā 15 kilometri, kas agrāk šķita smagi, ātri kļuva par ikdienas treniņu, tā arī 25 kilometru aerobais skrējiens pa asfaltu vai 23 lēnie kilometri pa Zilajiem kalniem aprīļa laikā jau bija kļuvuši par ikdienu starp divām ātrajām dienām. Līdzīgu efektu varētu panākt arī kilometrāžu ceļot pakāpeniskāk ilgākā laika posmā, bet labāk izvēlējos vienu ļoti smagu ciklu, kurā ziedoju citus brīvā laika pavadīšanas veidus, nevis vairākus smagus ciklus, kurā citām nodarbēm joprojām trūktu laika un eneģijas.

  Uz četrgadi skatoties retrospektīvi, varētu šķist, ka treniņu grūtības pieaugšana bijusi ļoti labi izplānota: pirmajā gadā 3-4 dienas nedēļā, otrajā gadā 4-5 dienas nedēļā ar pieliktiem vingrinājumiem ar ķermeņa svaru, trešajā gadā jau 5-6 dienas nedēļā, bet janvāra otrajā pusē, ko varētu saukt par juridisko maratona bloka sākumu, pirmoreiz sāku integrēt nedēļas ar septiņām skriešanas dienām un aprīlī jau bija tikai viena plānota brīvdiena. Taču kopumā ļoti ieklausos savā pašsajūtā un līmeņus parasti ceļu nevis pēc kalendāra, bet tad, kad jūtu, ka esmu tiem gatavs. Arī pārslodzes, traumu prevencijas ziņā mani principi ir diezgan stingri: miegs ir absolūta prioritāte (lai gan vietas progresam vēl ļoti daudz un naktī joprojām mostos bieži, miega režīms nu jau ir samērā stabils un parasti guļu ap astoņarpus stundām), pirmie pārslodzes vai traumu signāli nozīmē apjoma, intensitātes samazinājumu vai brīvu dienu, bet kāpšana nākamajā līmenī (šajā kontekstā: papildu treniņdienas vai jaunas slodzes ieviešana) sākumā ir ar kaut ko jākompensē: visbiežāk tas nozīmē miega pieaugumu par aptuveni stundu (es labāk atjaunojos, ja tā papildu stunda ir diendusas veidā pēc rīta treniņa, kad nu tādas ir iespējamas, nekā papildu stunda naktī), bet var arī nozīmēt citu slodžu īslaicīgu kritumu (piemēram, spēka vai intensitātes), lai neradītu pārāk daudz jauna stresa vienlaikus.

  Pašam par lielu pārsteigumu ķermenis ir protestējis ārkārtīgi reti – ja neskaita mikrotraumas, šo četru gadu laikā bijušas tikai divas traumas, kuras likušas apturēt aktīvus treniņciklus, bet tās pašas ilga ne vairāk par pusnedēļu. Saaukstēšanos bijis vairāk, bet lielākoties tās, ļoti "negaidīti", sakritušas paredzamajos riska periodos un miega pasliktināšanās brīžos – maratona blokā ar attiecīgu piesardzību arī saslimšanu bija mazāk. Un pašam par lielu pārsteigumu aprīļa izskaņā, kas arī darbā bija traki saspringts mēnesis, pat gandrīz sasniedzu 200 kilometru nedēļu (197 kilometri, taču no svētdienas līdz sestdienai – klasiskās nedēļas rekords piesardzības nolūkos nepabeigta nākamās svētdienas treniņa dēļ bija 183 km). Ziemas utopiskais plāns bija ~400+500+600+700+800 kilometru mēneši no decembra līdz aprīlim – tā kā visu laiku soļoju nezināmā teritorijā, varu tikai minēt, kā ķermenis reaģēs realitātē, tomēr pagaidām šī četrgade māca, ka sava ķermeņa pielāgošanās spējas pastāvīgi novērtēju par zemu, kas, protams, ir daudz labāk, nekā ja būtu otrādi. Vēl viens secinājums no šo gadu blokiem: literatūrā daudz figurējošais pieļaujamais 10% kāpums konkrēti man strādā tikai neilgu laiku, ja uzņemu formu un atgriežos tur, kur jau esmu bijis. Citādi man tas ir par daudz, reizinās par strauju un rada pārslodzi, tādēļ, ja kāpju nebijušos līmeņos, tad kilometrāžu drīzāk kāpinu par ~4-7% nedēļā (ziemā, pavasarī tie bija +5 km līdz 140 km un +10 km augstāk).


Visnekvalitatīvākais kopumā sanāca marts ar "tikai" 485 kilometriem, taču tas ir saistāms ar Virslīgas sezonas sākumu (savukārt februāra brīvdienas – ar jauno izlases treneri, valdes sēdi līdz deviņiem vakarā un preses konferences atreferēšanu līdz trijiem naktī) un atgriešanos saspringtākā darba grafikā. Neskrieto dienu martā bija ļoti daudz (lasi – slikti gulēju, tādēļ ņēmu brīvu), bet dienas vidējā kilometrāža (iesaku sekot līdzi gan summārajai, gan vidējai kilometrāžai – tas iedos labāku kontekstu, arī mēneša dienu skaits galu galā ir atšķirīgs) joprojām bija laba un uz tās bāzes ļāva uzbūvēt 740 kilometru aprīli. Ziemas-pavasara blokā tādējādi sanāca viens drusku neproporcionāls pīķa mēnesis, bet atgādinu primāro mērķi: ar skatu nākotnē dabūt iespējami augstu maksimālo kilometrāžu, pat ja tas pasliktinās tuvāko maratonu. Vēl piebildei: ja ziemā lielākoties skrēju pa (bieži apsnigušu) asfaltu, tad siltajos mēnešos trieciena dēļ cenšos no asfalta maksimāli izvairīties – labā laikā īsos vai tālos aerobos pārsvarā skrienu pa takām vai stadionā, intervālus skrienu stadionā (mazāk, bet ik pa laikam arī kalna intervālus, īpaši ziemā), pa asfaltu skrienu iespējami tikai intensīvos tālos. Un es skrienu tikai vienreiz dienā – lai divreiz dienā skrietu jēgpilni, starp abiem skrējieniem būtu jābūt pietiekami ilgai stundu atstarpei un katru nedēļu tas būtu jādara līdzīgā grafikā, bet ar manu bioritmu un viļņaini nepastāvīgo darba ritmu tas ir praktiski nesavietojami (bet visam ir savi plusi – ja rīts ir brīvs, tad pēc agrā treniņa vajadzības gadījumā ir brīdis diendusai, ko atkal nevarētu atļauties daudzi citi strādājošie vai studējošie). Praksē tas nozīmē, ka divu vienas stundas skrējienu vietā, kādus skrien normāli cilvēki (vai mazāk normāli cilvēki – arī divus ātros treniņus dienā), man nu jau reti kurš skrējiens ir īsāks par divām stundām (drīzāk 2h15m). Tādēļ aerobos skrējienus nesaucu par viegliem – lai cik zems arī nebūtu pulss, vairāk nekā divu stundu skrējiens katru dienu nav viegls.

 Maratons

Kvantitātes dēļ pavasarī upurēju kvalitāti – intervālus skrēju ar pārāk smagām kājām, ar pārāk ilgām pauzēm, sliktu struktūru, arī intensīvie garie vēl bija tālu no pilnības (bet pirms pusmaratona tādu nebija vispār – toties aprīlī bija arī 36,6 kilometri ar 20 ātrajiem kilometriem), tādēļ labi apzinājos, ka maija maratons būs ķeksīšdebija un kontrolskrējiens pārbaudei, nevis cīņa par maksimālo rezultātu. Ideālā gadījumā, protams, būtu gribējis mērķi izskriet jau tagad (tas nākamo maratonu ļautu skriet decembrī, tagad visdrīzāk skriešu septembra beigās, jo Berlīnes pieteikšanās, ja nu izskrienu jau šogad, droši vien sāksies oktobrī), bet vēl jo vairāk ar karstumu (vēl pirms starta jau bija ap 18 grādiem un saule) tas nebija iespējams – nu jau saprotu, ka arī vēsumā droši vien vēl krietni pietrūktu. Primārais sportiskais uzdevums bija pārbaudīt, cik ilgi varu noturēt aptuveno 2.45.00 tempu (jeb 3.55 kilometrā), kas arī jau saknē nozīmēja, ka visdrīzāk sākšu pārāk ātri jeb sākšu sliktākajā iespējamajā veidā, ja mans mērķis būtu maksimizēt rezultātu vai ja mans mērķis būtu otro pusi veikt ar labām sajūtām, nevis izdzīvojot. Pirms starta teorētiski iedomātajā skrējiena scenārijā plīšanu biju plānojis ap 28.-33. kilometru, diemžēl sanāca krietni agrāk – šī nu bija tā reize, kad savu gatavību laikam pārvērtēju.

  Iespaidīgā kilometrāža aprīlī, protams, deva lielu nogurumu, taču to centos kompensēt ar lielāku slodzes kritumu maijā, nekā varbūt vajadzēja. Pirmsstarta otrdienā (arī karstumā) pēdējos piecos bloka intervālos laiki pat bija necerēti labi (visi kilometri zem 3.20, aprīlī ar smagām kājām skrēju daudz lēnāk) un šķita, ka svaigums ir iegūts, taču maratonā cīņa bija jau no pirmajiem kilometriem. Ja es biju prātojis, ka sākšu svaigi, vēlāk ar piespiešanos tempu turēšu līdz trim ceturtdaļām maratona un tad likumsakarīgi plīsīšu, tad šoreiz viegluma perioda praktiski nebija – pat ne pirmajos kilometros, arī mute jau uzreiz bija sausa (lasu gan, ka bronzas medaļniekam bijis tāpat). Tempam lēnām, bet pakāpeniski krītot, ap 18. kilometru skrēju jau stabili nedaudz lēnāk par četrām minūtēm, apzinājos, ka karstums tikai pieņemsies spēkā un temps tikai turpinās krist, drīz vien galīgi sapratu, ka mērķa rezultātam nebūšu pat tuvumā un pēc savas grupiņas pazaudēšanas pārgāju treniņrežīmā jeb pārstāju spiest, būtiski nometu tempu (straujāk, nekā to būtu izdarījis karstums) un vienkārši ripoju uz finišu. Beigās neto rezultāts tikai 3.02.01 – ironiski, ka, nu jau strādājot tālāka mērķa labad, nemaz neizskrēju sākotnējo mērķi, taču prātā tā trīs stundu robeža vairs nav tik aktuāla un interesanta, lai otrajā pusmaratonā (noskrēju vidēji virs četrarpus minūtēm) tikai tās dēļ rukātu virs treniņskrējiena piepūles. Var skatīties arī pozitīvi – jo reālāk būs labot personīgo rekordu.

  Pasapņojot un pamodelējot, pirmos 20 kilometrus noskrēju gandrīz precīzi 4.00 tempā (1.20.02), pirmos 15 kilometrus skrēju aiz Elvisa Tirzīša (beigās 2.52.08) un pirmos 19 kilometrus līdzās dāmu uzvarētājai Jānai Strandvallai no Somijas (beigās 2.55.08) – var minēt, ka, turpinot spiest, pat ar lielu kritumu karstuma dēļ droši vien sliktāk par 2.57-2.58 neizskrietu. Tas gan ir zinātniskās fantastikas žanrs. Daudz vairāk par negaidīti agro apjausmu par neizdošanos gan nepatika tas, kā jutos pirmajos 10 kilometros: ja rudenī pusmaratona (vidējais temps tās pašas 4.00 minūtes) pirmos 12-15 kilometrus vēsākos, bet arī itin siltos apstākļos (garmins saka, ka +17, bet, šķiet, bija mākoņains) lidoju, tad maratonā svaiguma, viegluma nebija nekāda un līdzīgs temps līdzīgos kilometros tajā pašā trasē labākā formā nāca daudz grūtāk.

 

Ļoti ceru, ka iemesls tam ir acīmredzams: ja pusmaratons bija vēlu (pēc diviem pēcpusdienā) un teicami izgulējos, tad maratons sākās astoņos rītā, cēlos pirms pieciem un naktī pirms starta gulēju labi ja vienu stundu (gan jau arī satraukuma dēļ, bet svīdu un cēlos augšā primāri no karstuma). Man, kā totālai pūcei, gan jebkurā gadījumā būs jāizdomā, kā ar maratona sākumlaikiem tikt galā, jo tā ir problēma, kas nav vienreizēja un nekur nepazudīs. No praktiskāka rakstura secinājumiem pusmaratons un maratons laikam ir iemācījis, ka precīzākai analīzei un pamatotāku lēmumu pieņemšanai trasē būs vien jāmēģina kilometrus pulkstenī spiest manuāli: ne līdz galam uzticos pulksteņa orientēšanās prasmēm (tas laikam bija Čikāgas maratons, kur debesskrāpju dēļ GPS kļūst bezjēdzīgs?), vēl jo vairāk neuzticos savai meistarībai izskriet optimālās trajektorijas. Jo svarīgi ir tas, cik ātri skrien trases sertificēto kilometru, nevis sava pulksteņa kilometru – arī šis ir viens no iemesliem, kādēļ 3.55 tempa gatavību testēju tieši maratonā, nevis parastā treniņā un tad konkrēto maratonu varētu skriet prātīgāk un vienmērīgākā tempā (otrs iemesls ir adrenalīns, kuru treniņos vienkārši nevar simulēt, vēl arī līdzskrējēju konkurence, atbalsts trases malā).

  Arī nepatīkama informācija ir informācija, arī švaka debija ir debija, tā ka jāturpina vien strādāt. Ja spēšu turēties bez traumām, agri vai vēlu rezultāts atnāks, jautājums tikai – kurā gadā un kurā maratonā. Ideāli, ja šogad, bet esmu pacietīgs – vismaz trīsgades ietvaros. Vasara ierasti ir mans ražīgākais laiks, un fokuss būs intervāli, pareizāka intervālu struktūra, pāreja uz kaloriju deficītu (pavasarī viena no kilometrāžas pieauguma kompensācijām bija arī kaloriju pārpalikums – no stresa lūzumiem, tostarp nepietiekama uztura dēļ, ļoti baidījos) un mēģinājums beidzot pievērsties pēdējām liekā svara paliekām, kas vēl turpina mitināties ķermeņa pēdējā nocietinājumā - vēderā. Gan jau izskriešu arī kādu pusmaratonu, un tad jau droši vien 29. septembris Varšavā. Jau atsācis uzņemt formu, vēl gan tomēr jāpaņem vēl viena brīvāka nedēļa, lai tiktu vaļā no ieilgušajām augšstilba sāpītēm (mazinās, bet vēl nebija pazudušas), kurām blokā skrietu cauri, bet ar kurām jaunu bloku sākt negribas. Pēc nedēļas, cerams, jau pilnvērtīgi atgriezīšos trasē un tad arī galīgi izdomāšu gada atlikušo plānu – tieši nākampirmdien arī sāksies 16 nedēļu atskaite līdz septembra izskaņai, kas būtu vēlama, bet arī nav iecirsta akmenī, jo svarīgāk ir pakāpeniski pārkāpt nākamos līmeņus jeb kvalitatīvs ilgtermiņš, nevis sasteigts īstermiņš. 

 Dzīvojiet veselīgi, rūpējieties par sevi, atrodiet savus mērķus, nebaidieties sapņot, bet - arī dariet!


Trīs soļi uz priekšu, seši atpakaļ, bet sāpes beidzot pazudušas

  Atkal kļūda ar staigāšanas apaviem… Lai gan kaulu juta joprojām un treniņu izpilde vēl bija tālu no vēlamās, februārī un martā biju uzņēmi...