Līdz ar maiju beidzās arī piecus mēnešus ilgs ieskriešanās periods,
kā prioritāte bija iekrāt uz kājām pavadīto laiku (gandrīz 207 stundas, gandrīz
2000 kilometru), atjaunot un nostiprināt ikdienas rutīnas paradumus, sākot no
miega un ēšanas un beidzot ar treniņu intensitāti un dažādību, nostiprināt ķermeni lielākām
slodzēm un atgūt kaut cik ciešamu formu. Īsāk sakot, uzcelt piramīdas apakšējo
stāvu, uz kura tālāk jau būvēt nopietnāku treniņprocesu.
Pirmās sacensības - jo mazāk gaidi, jo labāka pēcgarša
Pavasara intensīvākais posms ilga sešas nedēļas līdz maija
vidum, kad aizvadīju piecas pilnvērtīgas treniņu nedēļas pēc kārtas, bet
sestajā noskrēju pirmās nosacītās sacensības gada laikā – Rīgas pusmaratonu
(1.28.01). Tā nu sakrita, ka pirmā pusgada intensīvākais posms tas bija arī
darbā, jo paralēli klasiskajam futbolam pilnā sparā ritēja arī futzāla sezonas
kulminācija un sākās pasaules čempionāts hokejā – pieauga gan maiņu darbs, gan
arī ārpus maiņu darbs (aprīlī nevienas komentēšanas, te piecas deviņās dienās),
līdz ar to atjaunošanās no treniņiem drusku pasliktinājās un pārgāja zemākā
plānā. Kas savukārt vēl vairāk pazemināja gaidas no pusmaratona, bet varbūt
tieši tas arī bija vajadzīgs, lai beigās pēcgarša sanāktu labāka, nekā gaidīts.
18. maija pusmaratonu sev par nosacītām sacensībām nodēvēju
tādēļ, ka īsti nebija nedz objektīvu, nedz subjektīvu argumentu gaidīt sakarīgu
rezultātu savas agrākās varēšanas kontekstā un ka arī negrasījos rezultātu maksimizēt.
Turpināju audzēt kilometrāžu, pirmoreiz šajā pavasarī pārsniedzot 120
kilometrus, un pusmaratona nedēļu sāku ar savu pirmo 10x1 km intervālu treniņu,
kuru skrēju virs sliekšņa slodzē un kuram nākamajā dienā pa virsu uzmetu 22
kilometrus takās. Nākamās dienas līdz pusmaratonam gan iztiku ar īsākiem asfalta
aerobajiem skrējieniem un no ātruma darba – tikai stadiona paātrinājumiem, tā
ka intensitāte, protams, kritās un līdz svētdienas startam kājas jau bija
samērā atguvušās. Kaut vēl ceturtdienas vakarā tās bija diezgan smagas.
Oficiālie kontrollaiki
Pirms tam izmirku trīs dienas pēc kārtas (piesaucu
iepriekšējā mēneša ierakstā?), toties uz manu pusmaratonu laiks bija gandrīz
ideāls – lietus beidzās pirms manas iesildīšanās un atsākās pēc mana finiša.
Trase gan bija peļķēs, taču saķerei tas netraucēja, vien glītu tulznu no
mitruma gan dabūju. Skrējiena mērķis bija trenēt tempa kāpināšanu, un ideālais
plāns bija katru nākamo piecu kilometru posmu noskriet par piecām sekundēm
ātrākā tempā kilometrā nekā iepriekšējos piecos – daudz reālāks plāns gan šķita
otro pusi vienkārši noskriet ātrāk par pirmo. Grūtākais bija noteikt sākuma
tempu – izšķīros par 4.25 kilometrā un tad jau tālāk koriģēt pēc situācijas.
Biju noskaņojies uz lielu varbūtību, ka sākuma temps būs par
augstu, bet beigās izrādījās, ka tas bija krietni par zemu – vajadzēja sākt, kā
minimums, ar 4.20, taču man pašam tas bija patīkams pārsteigums, jo nedz
treniņu laikos, nedz iepriekšējo dienu pašsajūtā par to nekas neliecināja. Pat
ar ātrajām kurpēm tempa treniņos neskrēju ātrāk vidēji par 4.35 (tas gan,
protams, arī uz noguruma fona), intervālus skrēju tādā tempā, kādu stabili turēju
pusmaratona beigu daļā, bet pēdējo dienu pašsajūtā lielu svaiguma pazīmju
nebija un aerobais temps tieši pasliktinājās, nevis uzlabojās. Godīgi sakot,
pat pusmaratona pirmajos kilometros pašsajūta nebija diez ko laba – 4.25 nebūt
nenāca viegli.
Viss atnāca vaļā tad, kad pirmoreiz pārslēdzu ātrumus –
piektais kilometrs 4.23 (pulkstenī - realitātē tātad drusku lēnāk), sestais kilometrs 4.14 un septītais kilometrs jau
4.06, jo kājas pēkšņi bija ieslēgušās un ļāva pedāli ik pa brīdim arī iespiest
grīdā. Līdz ideālajam scenārijam par piecu sekunžu mešanu beigās gan drusku
pietrūka – pēdējos četros kilometros beidzot sāku just nogurumu, nācās kārtīgi
pastrādāt, bet paldies kādam kolēģim, kurš arī tieši sāka paātrināt tempu un
kuram varēju iesēsties astē, cik nu ilgi turēju viņam līdzi. Pēc subjektīvajām
sajūtām trasē atstāju kādas divas minūtes, taču arī 1.26, protams, neko daudz
nedotu un tāpat apstiprinātu pašsaprotamo, ka līdz formai vēl ir patālu, taču vienlaikus
– vairs ne tik tālu, cik vēl nesen šķita. No šā pusmaratona galvenais, ko
paņemt, ir labās sajūtas no sestā kilometra un ka jau varu sevi paspiest arī noslēgumā.
Un, starp citu, arī skriešanas atmosfēras ziņā palika ļoti laba pēcgarša. Varbūt
tādēļ, ka abos savos pusmaratonos (vēl arī 2023.) ķēru apkārtējo enerģiju un
devu arī pretī, kamēr maratonā koncentrējos pulkstenim un vientuļo posmu
bija vairāk, bet šķita, ka atbalsts bija labāks un Brīvības pieminekļa posmu
izbaudīju īpaši. Par to liels paldies!

Pulksteņa kontrollaikiPiecu mēnešu iesildīšanās cauri, sākam strādāt!
Pēc pusmaratona sanāca divas atslodzes nedēļas – viena plānota
un otra neplānota. Maija pēdējā nedēļā vajadzēja pirmoreiz noskriet 125
kilometrus ar 20% intensitāti vai iespējami tuvu tai, taču pavasara ilgākais
skrējiens beidzās ar pirmo apslimšanu kopš februāra un dažām izlaistām
dienām. Svelmē noskrēju divas stundas un 45 minūtes (vēl ar stadiona
paātrinājumiem treniņš ap trim stundām) un acīmredzot pārkarsu, pārpūlēju
organismu. Nav pat īpaši svarīgi, vai es pa tiešo dabūju mazu saules dūrienu
vai arī novājināju ķermeni, kas vēlāk nespēja atvairīt vīrusu, bet no rīta pirms
darba attapos ar caureju un temperatūru, vakarā tiku līdz 38.4 grādiem un
pusotru dienu pavadīju guļus vai sēdus. Cik ātri slimība atnāca, tik strauji
gan arī aizgāja, bet mācība skaidra – tajā dienā nebiju pietiekami uzmanīgs un pieļāvu
pārāk daudz mazo kļūdiņu, no kurām kāda vai visas kopā noveda pie šāda
iznākuma. Ja kāpini slodzi, tas kaut kā ir jākompensē, bet es tā vietā izdarīju
vēl mazāk, nekā iepriekš.
Lai nu kā, esmu atpakaļ uz pekām un pabeidzis plānoto piecu
mēnešu "iesildīšanās" periodu. 22 nedēļu blokā noskrietas gandrīz 207 stundas un 1922 kilometri. Pirmās deviņas nedēļas tikai un vienīgi lēnie
skrējieni, martā pamazām liku klāt paātrinājumus stadionā un pret kalnu, aprīlī
sāku pilnvērtīgus intervālu treniņus un taku skrējienus un pamazām esmu ticis
līdz tam, ka varu teikt, ka pēc sabojātiem septiņiem mēnešiem atkal esmu ciešamā formā - aerobā bāze iekrāta pieklājīga,
ātruma potenciāls vēl nav realizēts, bet tendences iet pareizajā virzienā. Bez
pamatu likšanas un ķermeņa stiprināšanas vēl viens iemesls, kādēļ pavasara
intensīvās nedēļas vēl neskaitu pie nopietnā treniņu bloka, ir tāds, ka vienmēr
ir vajadzīgas x sliktās nedēļas ar šķībākiem pulsiem vai kontrollaikiem, lai
tiktu līdz iespējai darīt kvalitatīvu darbu. No šā posma izšmaukt lāga nevar –
tām sliktajām nedēļām vienkārši ir jātiek cauri, ko aprīlī un maijā arī
darīju.
Nu ir sācies īstais treniņu bloks, kas praksē nozīmēs
sekojošo. 1) Ja no aprīļa sākuma līdz maija vidum katru nedēļu cēlu kilometrāžu
un/vai intensitāti, kā to līdzīgi biju darījis arī iepriekšējā pavasarī (bet
agresīvāk - toreiz es dzinos pakaļ maksimālajai robežai, tagad es ķēru rokā
pamatlīmeni), tad tagad atgriežos pie sava tipiskā treniņrežīma un vienā līmenī
pavadīšu ilgāku laiku (3-4 nedēļas), šo līmeni izejot pilnvērtīgāk. 2) Iepriekš
jau rakstīju, ka gandrīz visu gada pirmo pusi skrēju ar lēnajām kurpēm – arī intervālus.
Nu pāreju uz ātrākiem apaviem ātruma darbā un mīkstākiem apaviem lēnajā darbā, lielāku
uzmanību pievēršu arī uzturam – gan želejas un dzirdināšana ātro treniņu laikā
(tostarp tas, protams, būs vajadzīgs arī vasaras dēļ), gan arī to nesākšana tukšā dūšā.
3) Ja aprīlī un maijā svarīgākais bija ātruma treniņu
izdarīt pilnā apjomā un varēju pievērt acis uz laikiem, tad tagad lielāks
fokuss pāries uz skriešanas kvalitāti (ātrums, intervālu struktūra u.tml.). Un,
kaut pamazām varu atgriezties pie agrākajām drēbēm,
joprojām daudz darba ir pie liekā svara – pašlaik ir ap 76 kilogramiem (vēl
aprīļa vidū bija 79.3), gribu tikt, kā minimums, zem 70, bet labā vēsts ir tā,
ka noturama kaloriju deficīta aptuvenā recepte beidzot ir atrasta. Nekāda raķešu zinātne
tā, saprotams, nav – mazāk našķu, vairāk olbaltumvielu, disciplīna un
pacietība. Gada pirmais nopietnais atskaites punkts būs augusta sākumā Kuldīgas
pusmaratonā, bet gada galvenais starts plānojas vēlā rudens maratonā. Arī tas
gan būs tikai starpmērķis – lielais mērķis ir nākamais Rīgas maratons. Manā
teorijā rezultātu sprādzienam vajag vismaz gadu puslīdz nepārtraukta
kvalitatīva(!) darba – man atskaite sākas tikai tagad.

Mans nepārbaudītais, sajūtu līmenī pieņemtais aerobais slieksnis ir ap 153 sitieniem.
Atgriešanās dienasgrāmata, citi ieraksti: