Sākam paātrinājumus stadionā un pret kalnu
Līdzīgi kā februāra otro pusi, arī marta sākumu sanāca pabojāt. Gan sāpošais sāns vēl dažas dienas lika par sevi manīt, gan futbola stadionos saķēru arī stipras iesnas – marts ieradās ne vien ar siltāku laiku, bet arī stiprāku vēju, turklāt arī siltuma ap spēļu sākumlaiku vakaros vairs nebija. Marta pirmajā nedēļā skrēju tikai divas no sešām dienām, bet otrajā nedēļā, kā ierasts, pēc izlaišanas atgriezos pakāpeniski – 61->77->94->102 minūtes. Divarpus labas nedēļas martā gan sanāca, un, pamazām sākot ātruma darbu, beidzot ir veikts pirmais mazais, bet būtiskais izrāviens.
Martā ķermenim tikai sāku atgādināt ātruma sajūtu un par nopietnu ātruma darbu runāsim citos mēnešos, bet par kvalitatīvu ātruma darbu – droši vien tikai vasaras beigās, taču arī ar to bija pilnīgi pietiekami, lai iegūtu ārkārtīgi daudz pozitīva efekta. Marta pirmajās divās nedēļās ik pārdienu aerobā skrējiena noslēgumā iegriezos stadionā, lai veiktu 10x100 metru paātrinājumus, trešajā nedēļā skrēju 10x200 metrus, bet ceturtajā nedēļā sāku arī paātrinājumus pret kalnu – viens treniņš ar 10x300 metriem stadionā un divi 10 paātrinājumu treniņi pret kalnu (viens ir mazāk slīps kalns, kurā vairāk trenēt ātrumu, bet otrs ir krietni slīpāks kalns, kas vairāk domāts spēkam un jaudai). Diezgan līdzīgs veids, kā es trenētos klasiskākā bāzes fāzē, varbūt drusku pamainot intervālu skaitu, proporcijas un progresijas.
Piezīme: otrā kalniņa slīpums ir vēl lielāks, bet intervāla sākums ir pa diezgan plakanu virsmu un samazina vidējo. Kad būšu labākā formā, grūtajam kalniņam klāt var pielikt vēl vienu kāpuma fāzi. Pagaidām vēl neskrienu citā, visīsākajā kalniņā, kas domāts aptuveni 8-10 sekunžu sprintiem, lai stimulētu citu enerģijas sistēmu.
Gan stadionā, gan kalniņos tas viss notika ar ilgu stāvošu, staigājošu atpūtu starp piegājieniem, pulsam atjaunojoties ne gluži par 100%, bet varbūt par kādiem 90% gan. Ātruma dienās aerobos skrējienus attiecīgi nedaudz saīsināju - līdz intervāliem skrēju nepilnus 11 kilometrus, pēc intervāliem vēl neliels atslodzes skrējiens līdz mājām. Tādējādi kilometrāža šomēnes īpaši nemainījās, bet skriešanas ilgums uz intensitātes pieauguma rēķina samazinājās par stundu. Aprīlī, kad sākšu pilnvērtīgus stadiona intervālu treniņus, tad lēnā iesildīšanās daļa jau būs vēl divreiz īsāka. Terminu 'paātrinājums' izmantoju ar nolūku - pēc maksimālā ātruma šajos intervālos netiecos, skrienot aptuveni 90% ātrumā. Stadionā paātrinājumi bija aptuveni 3.20-3.25/km tempā, paātrinājumos pret kalnu pulkstenis uzrādīja tādu pašu relatīvās piepūles tempu (ar lēnajām kurpēm, rīta treniņiem tukšā dūšā, bez cukuriem slodzes laikā - jeb nedarīju gandrīz neko, izņemot ilgo atpūtu, lai veicinātu tempu). Maksimālais pulss 100 metros tika sasniegts 170-176 sitienu apmērā, 200 metros - 186-187, 300 metros - 192, bet kalniņos - 181 ātrajā un 185 grūtajā trasē.
Kilometrāžas vai kopējā laika ziņā pat nedēļas ātruma apjoms būtiski atpalika no tā, ko šajā laikā pirms gada skrēju vienā intervālu treniņā (10x1 km, 5x2 km), bet svarīgākā jau ir slodzes progresija – pret janvāra un februāra 0% intensitāti arī 3% un 7% bija būtisks solis uz priekšu. Un kārtējo reizi pārliecinājos, ka progresam ir vajadzīgs dažādu stimulu apvienojums. Jau pirmā "grūtā" diena ar paātrinājumiem un svariem deva tūlītēju efektu, nākamo dienu lēnos skrējienus paātrinot par 15-20 sekundēm kilometrā. Tālāk gan aerobie laiki krietni variēja atkarībā no noguruma un temperatūras (vislabākajos apstākļos aerobie skrējieni bija 6.20/km vidējā tempā), taču ātrās skriešanas efekts ir nenovērtējams.
Pirmkārt, ātrā skriešana pamodina, aktivizē ātrās muskuļu šķiedras. Otrkārt, ātrums atgādina ķermenim, ka pastāv arī augstākas zonas par otro, un stimulē pielāgoties, kas aerobos skrējienus vienlaikus padara gan ātrākus, gan arī sajūtu līmenī vieglākus. Vieglie skrējieni patiesi viegli (primāri jau mentāli) kļūst tad, kad ir daudz smagāki treniņi, ar kuriem salīdzināt. Treškārt, ātrums pabaro ego – ja neskrien neko ātrāku, tad savu progresu zemapziņā pārāk gribas mērīt ar lēno skrējienu tempu, kaut tas lēnajos skrējienos galīgi nav svarīgs. Ja ego vari pucēt ātrajās dienās, tad lēnajās vari koncentrēties tam, kam tiešām vajadzētu koncentrēties, - mehānikai, pašsajūtai un pulsam. Ceturtkārt, ātruma darbs pat neapzināti pašregulē mehāniku, stāju, skriešanas ekonomiju. Pilnīgi jūtu, kā nu jau pēc dažām nedēļām soļus lieku daudz dabiskāk nekā haotiskajos pirmajos 100 metru paātrinājumos. Un tas viss brīnišķīgi transformējas arī uz lēnajiem skrējieniem, kuros arī jau ir būtiski cita mehānika, stāja, pārliecība. Jeb martā tiešām bija sajūta, ka nu gan skrēju – nevis tipināju.
Martu īpaši izbaudīt sanāca arī tādēļ, ka pagaidām intensitāte vēl ir relatīvi maza un nogurums neuzkrājas ilgstoši. Ja martā atsāku skriet, tad aprīlī atsākšu strādāt – aprīlī nāksies atcerēties arī noguruma efektu, taču spēja strādāt un nogurt, kamēr vien nogurums nav pārmērīgs, ir privilēģija, nevis kaut kas slikts. Septiņu mēnešu dīkstāvē būtu bijis gatavs atdot daudz ko, lai tikai varētu baudīt intervālu vai garo skrējienu ciešanas. Bez darba nav arī progresa.
Piezīme: laboratorijā pārbaudījis neesmu, bet pēc sajūtām mans aerobais slieksnis ir ap 153 sitieniem.
Divu dienu laikā diviem cilvēkiem vaicājot man padomus par skriešanas pulksteņiem, marta otra tēma mani atrada pati. Kā reiz, oktobrī arī nomainīju pulksteni un ražotāju, no "Garmin Venu" (nu jau vairs neatceros sēriju) pārejot uz "Coros Pace 3". Teorijā esmu salīdzinājis daudzu modeļu tehniskos parametrus, taču praksē man ir bijuši tikai divi pulksteņi, tādēļ manas zināšanas noteikti nav pilnīgas. Tomēr aptuvenu secinājumu varu mēģināt izteikt – lēto modeļu kategorijā (200-400 eiro), ar kuru man ir bijusi praktiska pieredze, "Coros" sit pušu "Garmin", kas savukārt varētu būt labāks dārgo modeļu (500+ eiro) kategorijā, ar kuru man pieredzes nav bijis.
Viss, protams, ir atkarīgs no lietotāja prioritārajām vajadzībām, bet manā gadījumā bija divi galvenie iemesli ražotāja maiņai – lētajā grupā "Coros" ir krietni pārāka baterija un arī šķietami precīzāks GPS. Katru mēnesi bija pa kādam skrējienam, kurā "Garmin Venu" lika šaubīties par aprēķinātās distances precizitāti, un katru mēnesi bija pa kādam skrējienam, kurā bija šaubas, vai tikai skrējiena laikā nav pazudis savienojums ar pulsa jostiņu. Ja šī sadaļa bija tikai 'izglītots minējums' (vai kā nu tas tulkojas latviski), tad baterijas turēšanas ilgums ir diezgan viegli pierādāms. Ar "Garmin Venu" pulksteni lādēt vajadzēja ik pa kādām četrām dienām, bet "Coros 3" manā skriešanas režīmā tur aptuveni septiņarpus dienas. Marta izskaņā veicot mazu izpēti, sanāca, ka 11.15 skriešanas stundas apēda aptuveni 45% baterijas. Jeb aptuveni 1% nedaudz mazāk kā 15 minūtēs (intervālu spaidīšana, protams, bateriju dedzināja straujāk nekā lēnie skrējieni bez pulksteņa raustīšanas), bet pārējā laikā, pulksteni īpaši neizmantojot, 1% zaudēju aptuveni 3.2 stundās.
Pusgada laikā pulksteņa nomaiņa pagaidām sevi ir attaisnojusi pilnībā (dārgajā kategorijā gan "Coros", gan "Garmin" ir daudz labākas baterijas un "Garmin" baterija uz "Coros" fona jau ir daudz konkurētspējīgāka), taču, protams, ir arī savi mīnusiņi. Pirmām kārtām, "Coros" ir tumšs ekrāns (dārgajā kategorijā gan vairs ne). Otrkārt, "Coros" ekrāns ir daudz jutīgāks pret nejaušiem pieskārieniem. Treškārt, poga ir jāspiež ļoti precīzi – sākumā intervālos tas radīja kaitinošas grūtības, bet nu jau esmu uztvēris spiešanas tehniku. Arī aplikācijas analītiskā puse "Garmin", šķiet, ir drusku labāka, taču arī "Coros" ir visi vajadzīgie pamatdati – man varbūt vienīgi trūkst nedēļas noieto soļu izteikšanas kilometros (vai arī vēl neesmu atradis, kur tāda ir). Turpretī, piemēram, miega dati, labāki ir "Coros", kas daudz precīzāk saprot diendusas vai gulēšanas pauzes naktī, kamēr "Garmin" regulāri pat televīzijas vēlu skatīšanos uztvēra kā gulēšanas sākumu. Pie mīnusiem var minēt arī to, ka Latvijā daudz izplatītāks ir "Garmin" tirgus un ka "Coros", ja vien nepalaidu ko garām, nav savienojams ar "DistantRace" platformu jeb man iet secen Olimpiskā mēneša sāncensība (var savienot ar "Strava", bet man tās šobrīd nav).
Pulksteņos, aplikācijās piedāvā daudz statistikas, taču jāatceras, ka virkne no tās balstās uz apšaubāmiem datiem, līdz ar to arī rezultāts ir apšaubāms un nav izmantošanas vērts. Analītikas pirmais solis ir apkopot datus vai atrast jau apkopotus datus un prast tos analizēt, bet otrais solis - saprast, kuri dati nav uzticami. Piemēram, vo₂max teorijā ir foršs rādītājs, bet pulksteņos to ieteiktu ignorēt. Skrējienu analīzēs koncentrējos uz pamatinformāciju – attālums, laiks, temps, vidējais un maksimālais pulss, kāpuma metri taku skrējieniem (kaut lielas ticības šo datu precizitātei lētā gala modeļos man tomēr nav). Zinu, ka daudziem patīk arī kadence, taču to es pat neskatos – iespējams, ka vienkārši nesaprotu šo rādītāju, bet manā izpratnē tas primāri korelē ar tempu. "Coros" aplikācijā paskatos arī treniņu statusu (intensitātes un slodzes ietekmes tendences), miegu un miera stāvokļa pulsu. Pat, ja dati varētu būt aptuveni, tendenču līknes šķiet diezgan objektīvas.
Pie skriešanas pulksteņu praktiskajiem plusiem (droši vien
neatkarīgi no ražotāja) noteikti jāsauc arī apavu kilometrāžas uzskaites atvieglošana,
personīgo rekordu uzskaite (pašlaik man vēl gan nav aktuāla), treniņa programmēšana
(šo gan vēl neesmu izmantojis), lai pulkstenis signalizētu, kad jābeidz, jāsāk
nākamais intervāls vai nākamā fāze vai kad pulss nav pareizajā zonā utml., un ekrānā
redzamās informācijas izveidošana pēc savas patikas. Nemācēšu teikt, cik plašas
iespējas to darīt ir atšķirīgos ražotājos, bet vismaz "Coros" caur
aplikāciju (profile->my device->activity settings) ļauj ļoti plaši spēlēties ar ekrāna izvietojumu un informācijas
izvēli. Piemēram, lēnajos skrējienos gribu, lai gandrīz pa visu ekrānu būtu tā
brīža pulss un mazākā izmērā vēl būtu redzams vienīgi skrējiena ilgums. Visu
pārējo uzskatu par tobrīd lieku informāciju, kas nevajadzīgi piesārņo prātu un pat
neapzināti maina fokusu. Ja neredzu tempu, tad arī mans lēnais skrējiens kļūst
daudz, daudz atbrīvotāks (atgriežamies pie ego). Turpretī, ja jāskrien uz
laiku, tad gan temps man ir ļoti svarīgs un blakus gribu redzēt arī visa
skrējiena vidējo tempu, vidējo pulsu, iepriekšējā kilometra vai intervāla laiku.
Īsumā, ir visas iespējas ekrānu dažādiem skrējieniem pielāgot konkrēti tavām
vēlmēm. Nešaubos, ka ir vēl virkne labumu, par kuriem vēl nemaz nezinu, jo
neesmu meklējis.
Par citiem palīginstrumentiem, kā pulsa mērītājs vai mans ekseļa fails, parunāsim citā reizē - jau tāpat uzrakstīju pārāk daudz, taču atceramies vienu - palīginstrumenti ir domāti, lai palīdzētu un sniegtu fona informāciju un kontekstu, nevis līdz neprātam diktētu tavus treniņus. Un bez palīginstrumentiem var iztikt. Ja nevari atļauties dārgu pulksteni, arī lētāks pulkstenis galveno darbiņu padarīs, bet pirmo pusgadu savulaik vispār skrēju bez sava pulksteņa - iztiku ar stadiona laika tablo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru