Jāpriecājas
arī par 90% - ideālie 100% ir retums
Pirmās problēmas, bet pirmā fāze ir pabeigta. Vai arī – pirmā fāze pabeigta, bet parādījušās pirmās problēmas. Atkarīgs, vai ir vēlme skatīties no gaišās vai tumšās puses. Ja rudens labākajā sērijā paliku viena skrējiena attālumā no sešām nedēļām, tad šoziem iesoļoju jau astotajā nedēļā un bez treniņprocesa pārtraukšanas sakrāju 44 skrējienus ~105 minūšu ilgumā pēc kārtas. Tomēr, kolīdz tempā atkal sākās neliela izaugsme, februāra otrā puse gan tika pabojāta. Vispirms ar slimību, nokrītot gultā ar 38.7 grādiem un pieķerot sevi pie domas, ka nu jau ilgāku laiku visas slimības ir ar relatīvi augstām temperatūrām un šī uz to fona pat bija viegla – kur palikušas vīriešu lielākās bailes jeb 37.3? Prātu gan drusku nomierināja tas, ka tobrīd saaukstēšanos, gripu vai ko tādu apkārt ķēra daudzi – gan tie, kurus būtu varējis aplipināt es vai viņi - mani, gan tie, kurus neesmu saticis vairākus mēnešus.
Mājās pavadīju trīs dienas, arī ceturtajā (sestdienā), kad fiziski jau būtu varējis atgriezties trasē, tomēr nolēmu par labu braucienam uz futzāla ceturtdaļfinālu, nevis skriet pēc darba, bet svētdiena bija ierastā brīvdiena – tātad neskrēju piecas dienas pēc kārtas. Un pēc pauzes, jo īpaši slimības, protams, nebūtu prātīgi atsākt tur, kur pārtrauci, jeb slodzē jāatgriežas pakāpeniski. Klausoties ķermeņa signālos, pirmdienā sanāca 48 minūtes, otrdienā – 80 minūtes, trešdienā – 97 minūtes un ceturtdienā jau skrēju agrāko apjomu. Pēdas slodzei gan adaptējās ātrāk par pulsu – tā pilnīgai atgūšanai vajadzēja vēl pārīti skrējienu. Tātad kopumā slimība izsita ārā uz aptuveni desmit dienām – tās nav tikai noslimotās dienas, bet arī laiks, kas vajadzīgs, lai tiktu galā ar slimošanas sekām un atgrieztos iepriekšējā līmenī.
Tikko ticis galā ar šo, uzreiz gan uztaisīju sev nākamo problēmu. Beidzot aizvadīju pirmo spēka treniņu, ko slimība bija atlikusi vēl par nedēļu. Protams, pirmajai reizei slodzi krietni samazināju pret saviem agrākajiem apjomiem, taču laikam arī tas bija par daudz – ar dažāda veida pietupieniem pārpūlēju sēžas muskuļus, un pēc trim dienām skrējiena laikā ļoti stipri sāka sāpēt labais gurns un muguras lejasdaļa, 105 minūšu treniņu liekot pabeigt pēc 43 minūtēm un mājās atgriezties soļojot. Savā ziņā tā ir neliela rīta skrējienu blakne – ķermeni uzreiz pēc pamošanās vēl nepārbaudot kaut pie nelielas kustību slodzes un dažādības, ne vienmēr var pamanīt visādas mikrotraumas vai precīzāk novērtēt to nopietnību. Sausais atlikums ir tāds, ka februāra pēdējās divās nedēļās 21 stundas vietā sakrāju tikai 11.7 stundas jeb zaudēju drusku vairāk nekā piecu (no divpadsmit) skrējienu tiesu.
Deviņu nedēļu griezumā gan tāpat saskrēju 85 stundas un 740
kilometrus un savu pamatuzdevumu izpildīju ļoti labi – janvāra un februāra
mērķis bija panākt, lai martu, kad jau sākšu likt klāt mazos paātrinājumus un kalna
sprintiņus, nevajadzētu sākt nulles punktā. Janvāra, februāra pirmā fāze bija
iesildīšanās otrajai fāzei martā, aprīlī un maijā, kas savukārt būs iesildīšanās
pirms jūnija, kad gribētu beidzot sākt trenēties pa īstam. Jeb es pašlaik sevi
tikai gatavoju tam, lai varētu trenēties (lai neskanētu tik noniecinoši – lai varētu
trenēties kvalitatīvā pusmaratona blokā). Un šā ieraksta un bloga viens no
uzdevumiem kā tādiem ir atgādināt, ka, pirmkārt, ilgtermiņa treniņplānu ideāli
izpildīt izdodas reti – jābūt priecīgam arī par 90%, un, otrkārt, laba forma,
labs temps nav pašsaprotams – kad rudenī, cerams, skriešu daudz ātrāk, daudz tālāk
un svēršu daudz mazāk, būs iespēja atgriezties ziemas atmiņās un labāk saprast
tā brīža vērtību. Pirmajai fāzei sakām atā un sveicinām otro fāzi, kurā ķermeni
beidzot pamazām radināšu pie ātruma, kam vajadzētu arī nozīmēt straujāku tempa
izaugsmi. Vispirms gan svarīgākais kārtīgi izvērtēt sāna, muguras atlabšanu – ja nepieciešama vēl kāda brīva diena, ilgtermiņa intereses gandrīz vienmēr būs svarīgākas
par īstermiņu.
Piezīme: laboratorijā pārbaudījis neesmu, bet pēc sajūtām mans aerobais slieksnis ir ap 153 sitieniem.
Ziemas
apģērbs
Decembrī, apsverot ikmēneša blogošanu, jau biju nospraudis, ka februāra tēma būs ziemas apģērbs. Janvārī sāku bažīties, ka vajadzēs domāt jaunu, tomēr trīs ziemas nedēļas beidzot sagaidījām. Rīta maiņu vai vēlas celšanās dēļ retie padsmit grādi gan man tāpat gāja secen un skrēju ne zemāk kā mīnus piecos sešos grādos. Mans ziemas rekords sanāca mīnus astoņi grādi 13. decembrī, tātad visas siltās drēbes un ziemas apavi, kurus iepirku atmiņās par pagājušā gada sākuma -15 un pat -25 grādiem, joprojām palikuši neizmantoti. Runājot par skriešanas apģērbu, īpaši ziemas apģērbu, man ir trīs pamatprincipi, trīs vadlīnijas:
1) jāģērbjas tā, lai skrējiena sākumā būtu vēsi (bet ne auksti!), jo 10-20 minūšu laikā ķermenis uzsils. Ja būs silti jau skrējiena sākumā, tad tā vidū sāksi svīst. Savukārt, ja skrējiena sākumā būs auksti un jāklabina zobi, tad var pagūt nosalt jau tajās 10-20 minūtēs vai arī apzināti neapzināti sāksi skriet ātrāk, nekā vajag, lai sasildītos, un no otrās zonas lieki nokļūsi trešajā, neizpildot treniņa uzdevumu,
2) siltumā primāri jābūt ausīm, kaklam, mugurai, potītēm, roku un kāju pirkstiem, lielā salā arī degunam, bet atkal – ne tik lielā siltumā, lai sāktu svīst,
3) dažādām intensitātēm atbilst dažāds apģērbs – proti, intervālu vai tempa skrējienu veicu plānākā apģērbā nekā lēno skrējienu, bet visbiezākais apģērbs ir ejot (piemēram, no mājām uz stadionu) vai stāvot. Tādēļ iesaku skrējienus sākt un pabeigt pie mājām – ja pēc skrējiena beigām vēl daži simti metru būs jāiet uz mājām tādā pašā apģērbā, tas var maksāt saaukstēšanos. Arī vasarā stadionā cenšos no/uz mājām doties biezākās drēbēs, nekā reāli skrienu. Monotoni skriet salā nav problēmu, arī -25 grādi nav nekas traks (vismaz aerobi - anaerobi droši vien lielākā aukstumā par -15 nevajadzētu riskēt), ja vien pareizi saģērbies. Problēmas primāri rodas no tempa maiņas un drēbju nemaiņas, bet novilkt vai uzvilkt drēbes ne vienmēr būs iespēja, ja vien neskrien stadionā vai, profesionālākiem sportistiem, ar pavadošo transportu. Ar pārāk biezām drēbēm ātrajos posmos sasvīdīsi, ar pārāk plānām drēbēm lēnajos posmos drebināsies, tādēļ iespēju robežās jācenšas vilkt jakas ar rāvējslēdzējiem, kapucēm un kabatām, lai var kaut drusku pavēdināt un regulēt temperatūru.
Var sākt ar ziemas klasisko pamatkomplektu "termoveļa, cimdi, cepure, kakla sildītājs un jaka", taču visādi citādi mūsu ķermeņu rūdījums un robežas starp siltumu, vēsumu un aukstumu ir ļoti atšķirīgas, tādēļ ideālo apģērbu nošpikot nevar – tas praksē ir jāatrod pašam. Piemēram, es par sevi pārliecinoši varu teikt, ka reti kurš ģērbjas tik plāni kā es (droši vien mantojums no stāvēšanas vārtos visādās temperatūrās un visādos mitrumos un deviņdesmito gadu ziemām, kad kvalitatīva apkure nebija tik pašsaprotama kā mūsdienās), bet tas nenozīmē, ka citiem būtu jāģērbjas tāpat kā man vai man būtu jāģērbjas tāpat kā citiem – vienkārši mūsu aukstuma un siltuma sliekšņi atrodas dažādās termometra vietās. Protams, ja ir vēlme, var ķermeni rūdīt un sliekšņus bīdīt, bet vai vajag? Jo rūdīšanas cena, ja to nedara ļoti pakāpeniski, ir saaukstēšanās.
Situācijas ir ļoti dažādas – vai skrien atklātā vietā, kā stadions, kur vējam nav šķēršļu, vai skrien no rīta, kad skrējiena laikā kļūs siltāks, vai vakarā, kad skrējiena laikā kļūs vēsāks, vai ir nokrišņi, vai ir saule, vai ir silts vai auksts vējš, vai bezvējš utt. Tādēļ precīzu grafiku uzzīmēt grūti, taču aptuvena apģērba tabuliņa, pēc kuras vados, man ir. Piemēram, pa ielām ārpus stadiona šortos skrienu līdz pat nullei grādu – termoapakšu velku tikai mīnusos. Vai plāno cepuri sāku vilkt tikai no -3 grādiem, biezo cepuri – no kādiem -7 grādiem, bet -3…+3 grādos cepures vietā velku kapuci (un tikai līdz pusgalvai – lai nosegtas būtu ausis, bet piere vēdinātos un pie reizes arī būtu labāka sānu redzamība, jo kapuce tai ļoti traucē).
Plānos cimdus sāku vilkt jau no +4 grādiem, taču līdz pat -8
grādiem tos velku nost pēc tām pirmajām 10-20 minūtēm, kad ķermenis iesilst.
Biezos cimdus šogad tā arī neuzvilku, pagājušajā ziemā, šķiet, sāku tos vilkt
ap -10 grādiem. Plāno vējjaku velku no +4 līdz 0 grādiem, mazos mīnusos velku
parasto treniņjaku, no -7 grādiem velku silto jaku, no kādiem -12 grādiem apakšā
arī džemperi. Kreklu zem jakas velku 0…+2 grādos un no -3 grādiem. +5 vai +6
grādos velku termoaugšu un kreklu bez vējjakas, no +6...+8 grādiem jau skrienu tikai
kreklā (ja nelīst, nav vēja vai neskrienu stadionā). Taču, kā jau teicu, dažādi
apstākļi apģērbu var arī būtiski pasiltināt. Un vēlreiz uzsvēršu, ka tā ir mana
ģērbšanās metode – katram ir jāatrod savas grādu robežas. Viens gan ir likums
visiem – tumsā ir jābūt atstarojošiem elementiem!
Atgriešanās dienasgrāmata, citi ieraksti:
#0 Septiņi mēneši nulles punktā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru