otrdiena, 2024. gada 31. decembris

Septiņi mēneši nulles punktā

 

Mocības ar plecu

Iepriekšējā bloga noslēgumā pieminēju nelielas sāpes, kas vēl bija palikušas pēc debijas maratona, bet tobrīd situācijas nopietnību acīmredzot novērtēju par zemu. Nu var diezgan droši teikt, ka maratonu jau sāku ar traumu (ceru, ka tas bija vēl viens iemesls negaidīti sliktajai pašsajūtai), kuru trasē tikai pasliktināju. Visdrīzāk ilgajos Zilo kalnu aerobajos skrējienos pārpūlēju augšstilbu, kas vasarā allaž atsāka sāpēt un bloķēt kāju, tiklīdz ķēros klāt paātrinājumiem – skriet varēju, bet ne vairāk kā ar 80% atdevi. Gaidītā vasaras ātruma darba vietā bija nebeidzamais cikls – sāpes pazūd, 10-14 dienas skrienu aerobos, sāpes atgriežas pirmajā vai otrajā intervālu treniņā, paņemu drusku ilgāku pauzi, nekā iepriekš, sāpes pazūd, atsāku aerobos, sāpes atgriežas pie pirmajiem intervāliem un tā pa riņķi. Jau biju sācis šaubīties, vai ātruma darbu maz var veikt bez sāpēm un ka tas varbūt pat ir normāli, bet augusta vidū paņemtā trīs nedēļu pauze no jebkādas slodzes beidzot atsvabināja no sāpēm.

Kā jau rakstīju iepriekš, pavasarī kilometrus un risku kāpināju apzināti agresīvi, lai saprastu, vai varu skriet milzīgu kilometrāžu un vai vispār gribu laiku un pūles skriešanā ieguldīt ilgtermiņā. Par atbildes iegūšanu biju gatavs maksāt ar savainojumu, un tā arī notika. Vasaras treniņu un rudens maratona zaudēšana tādā ziņā mani īpaši neuztrauc, jo svēti ticu, ka par darbu pienākas taisnīga balva – sods par kļūdām, augļi par labu darbu. Daudz vairāk nepatīk tas, ka (un kā) pazaudēju arī nākamos četrus mēnešus pēc tam. Kad septembra otrajā nedēļā bija jāatgriežas, burtiski pēdējā dienā pirms pirmā skrējiena savainoju plecu pie…datora. Slinkums ir ne vien progresa, bet arī traumu dzinulis. Visu svētdienu skatoties filmas, pēc telefona divu kustību vietā sniedzos ar vienu – griezu roku platā leņķī uz āru un tā dienas laikā darīju bieži, līdz pārpūlēju un labajā plecā sajutu dūrienu ar īlenu. Kustības bija drusku ierobežotas, sāpes bija nelielas, tikai pie konkrētām darbībām un ne tik lielas, lai neturpinātu ikdienu, nedotos skriet un otrdien ar datorsomu nebrauktu strādāt uz izlases futbola spēli. Un tad sekoja otrdienas nakts, kurā sāpes pirmoreiz bija milzīgas un nepārtrauktas – ja nemaldos, aizmigu tikai ap septiņiem rītā.

Miegā stāvoklis pa kripatai uzlabojās, bet problēma bija tā, ka es praktiski nespēju gulēt. Plecs sāpēja gandrīz nemitīgi – vienīgais derīgais rokas leņķis bija aptuveni 45 grādos, kas ļāva veikt neilgu rakstīšanas darbu, bet sliktā ziņa, ka guļus stāvoklī tādu leņķi nevar dabūt, kas savukārt nozīmēja, ka es nevarēju gulēt. Ar ibumetīnu ar lielām grūtībām iemigu, bet jau pēc 50-70 minūtēm no sāpēm modos atkal. Lai naktī sakrātu 2-3 stundu miega, mocījos 8-10 stundas un tā nedēļu no vietas. Pēdējās divas naktis pirms vizītes "Orto" klīnikā jau pārgāju uz gulēšanu sēdus stāvoklī klubkrēslā, kas pat ļāva izgulēties tīri ciešami un bez ibumetīna. Kādēļ tā nedarīju jau no sākuma? Tādēļ, ka tāda gulēšana uzreiz radīja sāpes mugurā un sprandā un tas nav ilgtermiņa risinājums. "Orto" klīnikā veica ultrasonogrāfiju un konstatēja pleca locītavas bursītu jeb gļotsomiņas iekaisumu, procedūrā izvilka sakrājušos kaļķi un dabūju pretsāpju šprici, kā arī izrakstīja zāles – tas viss kopā izmaksāja aptuveni 200 eiro. Drausmīgās deviņas dienas bija galā, pēc pāris nedēļām beidzot atsāku skriet, bet traumas sekas bija būtiskas – ja vasaras dīkstāvē svarā biju pieņēmies drusku, tad šajā laikā svaru uzņēmu diezgan nopietni, jo stundām ilga sēdēšana un ātro cukuru bieža uzņemšana bija vienīgais veids, kā pratu sadzīvot ar sāpēm (ibumetīnu taupīju naktij – rijot to saujām, ātri vien sabeigtu ko citu).

Skrējiens pēc otrās adaptācijas

Oktobrī beidzot pa īstam atgriezos, noskrēju gandrīz pilnas sešas nedēļas, jau pildīju ātruma darbu, bet futbola spēles apmeklējums lietū un krusā novembrī maksāja vidēji nopietnu saaukstēšanos. Atkal atsāku, bet decembra sākumā saķēru nopietnu vēdera vīrusu (divas dienas vismaz 38 grādi, naktīs arī krietni virs 39, pirmo nakti pavadīju cerībā, ka vemšu un nelabums mazināsies, bet tā arī neizvēmos). Atsāku vēlreiz, bet decembra otrajā pusē iesāpējās otrs plecs – līdzīgas pazīmes septembrim, jau sāku meklēt ārstu brīvos datumus (tikai nākamā gada sākumā), tomēr šoreiz sāpes Rubikonu nešķērsoja un drusku pastresot nācās tikai vienu nakti. Vakarā jau viss bija pārgājis, bet ilgāku pauzi atkal paņēmu tik un tā – drošībai un arī būtu diezgan simboliski atsākt līdz ar janvāri (nu labi, tehniski ar 30. decembri), gluži vai kā Jaunā gada apņemšanās.

Ja lielu materiālu var uzrakstīt koncentrētā laika posmā – piecas dienas meklēt iedvesmu un tad visu izdarīt divās dienās, ar skriešanu tas nav iespējams. Skriešanas treniņos svarīgākā ir konsekvence – nav nekādas jēgas sevi kā zirgu nodzīt vienā treniņā, ja pēc tam vajadzēs piecas dienas gulēt mājās, tā vietā ir pacietīgi jātrenējas pa mazumiņam dienu no dienas, mēnesi no mēneša, gadu no gada. Šo konsekvenci pagaidām nekādi nespēju atgūt – šie septiņi mēneši bijuši supersaraustīti, turklāt bēdīgākais, ka iepriekšējos četros mēnešos veselības problēmas nebija ar skriešanu tieši saistītas (viss, protams, ir savā starpā saistīts, un nogurums no treniņiem, piemēram, var ietekmēt ķermeņa spēju atvairīt vīrusus, bet domu uztvērāt). Es parasti piesaucu tādas kā 3-4 nedēļu mazās adaptācijas, kad ķermenis aprod ar tam doto slodzi, treniņi no grūtiem atkal kļūst viegli, temps kāpj un var iet uz nākamo progresijas līmeni. Tad nu šajā rudenī un ziemā es tā arī ne reizi līdz galam neizpildīju pat otro adaptāciju (novembrī - gandrīz), bet, lai es atkal varētu runāt par kaut kādu formu, jāiziet cauri vismaz 4-5. Visvairāk žēl, ka rudens un pirmais ziemas mēnesis bija silts un diezgan sauss - bija visi priekšnoteikumi, lai šo laiku komfortabli pavadītu takās un stadionā.

Teikt, ka esmu pilnīgā nulles punktā, gan arī nebūtu gluži pareizi, jo 12 nedēļās pat ar pārrāvumiem sagrabināju 742 kilometrus un kopš oktobra tomēr ir izdevies no 75 minūšu ikdienas skrējieniem progresēt līdz 105 minūtēm un nomest vismaz pārīti kilogramu. Lēnā skrējiena ilgums pašlaik arī ir mana stiprākā puse, bet teju visi pārējie rādītāji gan ir briesmīgi ar skriešanas tempu (kā aerobo, tā intervālu tempu) priekšgalā – novembra sākumā biju sasniedzis vidēji 6.20 aerobajā asfalta kilometrā, kas tāpat bija 70-80 sekundes lēnāk nekā pavasara nogurumā, bet vakardienas atgriešanās skrējienā atkal bija katastrofāls 7.04 vidējais temps pulsā 15 sitienus virs normas...Temps, saišu, cīpslu un kaulu izturība, dziļā muskulatūra, spēks, svars (pašlaik sveru krietni vairāk par mana garuma Parīzes sprinta čempionu viņa starpsezonas sākumā – ne jau uz muskuļu rēķina), miegs, uzturs, bioritms un viss pārējais būs pa druskai jāatgūst. Ja vēl pirms dažām nedēļām sapņoju ielekt pēdējā vagonā uz maija maratonu, tad pēdējā pauze beidzot pārliecināja – paātrinātā formas atgūšanas protokola vietā strādāšu pēc ilgās programmas un pa ķieģelītim klāt likšu ļoti pamazām.

2025. gada mērķi

Aptuvenais iedomu plāns – pirmajos divos mēnešos tikai aerobie 105 minūšu skrējieni, dziļā muskulatūra un spēks, martā pamazām sākt ātruma darbu, aprīlī pamazām sākt Zilos kalnus, maijā likt klāt garo skrējienu (un no sešām dienām pāriet uz septiņu dienu nedēļu?). Jo tuvāk nulles punktam esmu, jo primitīvāks ir treniņprocess – pa īstam kvalitatīvs un strukturēts bloks, kad jaunam progresam vajadzēs sarežģītākus impulsus, raibāku tempu un distanču dažādību, diezin vai sāksies agrāk par jūniju. Pirmie pieci mēneši būs ar mērķi atgriezties tajā līmenī, kad atkal varu trenēties kvalitatīvi, un ideālajā scenārijā pašlaik galvā zīmēju, ka 2025. gadā varētu būt divas sacensības, kurās man būtu jābūt gatavam skriet rezultātu, – pusmaratonā vasaras beigās (Kuldīgā?) un maratonā rudenī (Varšavā? Malagā?). Taču viena no 2024. gada mācībām ir arī tā, ka no tālāku plānu zīmēšanas nav nekādas jēgas, ja klūpi ik pēc divām nedēļām. Vispirms jāpieceļas atpakaļ kājās, sacensību sakarā kaut ko plānot un rēķināt varēs ne agrāk kā maijā.

Šajā ierakstā aptvēru septiņu mēnešu notikumus, bet nākamos, cerams, ikmēneša ierakstus mēģināšu strukturēt divās daļās – vienu par manām gaitām, otru par globālākiem skriešanas novērojumiem, secinājumiem, pieredzi, kas varbūt varētu būt noderīga arī kādam, kuru pirmā daļa neinteresē. Šis varētu būt jau kāds desmitais mēģinājums atsākt treniņus – cerams, ka 2025. gadā ar to klāsies labāk nekā 2024. Pirmais lielais mērķis nav mainījies – agrāk vai vēlāk izskriet 2.45, lai pēc tam jau nopietnāka līmeņa maratonā tēmētu jau uz nopietnākiem laikiem.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Trīs soļi uz priekšu, seši atpakaļ, bet sāpes beidzot pazudušas

  Atkal kļūda ar staigāšanas apaviem… Lai gan kaulu juta joprojām un treniņu izpilde vēl bija tālu no vēlamās, februārī un martā biju uzņēmi...