Pirmās 50 stundas sakrātas
Aizvadīts 2025. gada vienmuļākais, apnicīgākais un arī fiziski vieglākais treniņu mēnesis. Tā kā iepriekšējie divi mēneši trīs piespiedu paužu dēļ bija ļoti saraustīti, janvāra galvenais uzdevums bija atkal pieradināt ķermeni pie konsekventas skriešanas sešas dienas nedēļā un primitīvi krāt stundas uz kājām vieglā, raitā mehānikā. Jeb piecas nedēļas pēc kārtas gandrīz katru dienu tipināju stundu un 45 minūtes vienā un tajā pašā maršrutā (un turpināšu vēl četras nedēļas), klāt neliekot pilnīgi nekādu ātruma darbu – pat ne mazos paātrinājumus (strides), kas būtu normāli bāzes posmam. Arī svarus sākšu tikai šomēnes, arī bioritmu un ēšanas režīmu vēl neaiztiku – apzinoties, ka janvāra otrajā pusē tāpat prioritāte būs futbola Eirokausi un ar tiem saistītie darbiņi un ka "Ajax" vēlā spēle bioritmu no jauna sabojātu tik un tā. Toties nākamā vēlā spēle būs tikai jūnijā – atrunu nepārbīdīt gulēšanas stundas vairs nebūs.
Iesācējiem sākot skriet, viņiem parasti ir tikai divi ātruma robi – grūtais (skriešana, pulsam strauji kāpjot jau pie tipināšanas) un vieglais (ātra iešana), kurus būtu prātīgi miksēt, kamēr attīstās aerobā bāze un ķermenis pierod pie slodzes. Pieredzējušākiem skrējējiem, atsākot skriešanu, izvēles iespēju parasti ir drusku vairāk un arī ticība procesam ir lielāka. No lielas daļas ierasto iesācēju kļūdu esmu laika gaitā ticis vaļā, bet šo gan vēl esmu saglabājis – pēc ilgām pauzēm pirmās dažas nedēļas skrienu drusku augstākā pulsā, nekā vajadzētu. Skriešanas nemiksēšanu ar iešanu attaisnošu ar to, ka vairs nesāku no nulles, man pulss drusku virs normas nenozīmēs pārslodzi un atjaunošanās grūtības un ka lielāku prioritāti lieku mehānikai, kas ejot vai sevi ļoti bremzējot būtiski mainītos (esmu sev piefiksējis mehānikas slieksni, zem kura ilga, ļoti bremzējoša skriešana sāk radīt mikrotraumas). Lēnajos skrējienos mana prioritāšu secība ir šāda: 1) piepūles, elpošanas pašvērtējums, 2) mehānikas raitums, 3) pulss (svarīgs rādītājs, bet pie sīka paaugstinājuma tempu mākslīgi nost nemetīšu).
Pirmajās piecās nedēļās veikti 30 skrējieni aptuveni 105 minūšu ilgumā, kopā sakrājot vairāk nekā 52.5 skriešanas stundas un gandrīz 460 kilometrus (janvārī 414) – vidējais temps bija maniem agrākajiem standartiem briesmīgs 6.52. Turklāt ātruma attīstība ir bijusi lejupslīdoša, nevis augšupejoša, taču janvārī un februārī temps būs viens no pēdējiem ekseļa rādītājiem, par kuru satraukties, kaut patīkami, protams, nav, kad garām skrien gandrīz visi un labākie skrējēji - kā stāvošam. Pirmkārt, vispirms stabilizējas, uzlabojas pulss (un pulsa tendence savukārt ir laba, īpaši pret piektās nedēļas siltumu), tikai pēc tam seko ātruma progress. Otrkārt, lai gan ilgumu un maršrutu apzināti nemainu, lai datus būtu vieglāk salīdzināt, pārējās komponentes tik un tā mainās – temperatūra, segums, laika apstākļi, apģērbs, ārējais stress (pat tie, kuri futbolam līdzi neseko, pēc tabulas sapratīs, kurā posmā pasliktinājās miega kvalitāte), arī tempa disciplīna. Treškārt, atgādinu, ka pagaidām skrienu 100% lēnos – ātro treniņu integrēšana paātrinātu adaptācijas, bet to sākšu darīt tikai martā. Februāris jau būs interesantāks vismaz režīma maiņas ziņā, jo svaru dēļ atkal nāksies mācīties, kā darba nedēļā ieplānot divas nodarbības vienā dienā.
Piezīme: laboratorijā pārbaudījis neesmu, bet pēc sajūtām mans aerobais slieksnis ir ap 153 sitieniem.
Skriešana sākas galvā, nevis kājās
Gada pirmais mēnesis ir Jaungada apņemšanās mēnesis. Visbiežāk arī pēdējais mēnesis, kurā apņemšanās tiek pildīta. Pats uz sava piemēra esmu pārbaudījis un sapratis, cik liela atšķirība ir starp vēlmi kaut ko sasniegt un starp vēlmi darīt to, kas nepieciešams, lai to sasniegtu. Ir vajadzīgi divi klikšķi – atrast un iemīlēt mērķi (kas, starp citu, arī var nebūt tik viegli) un iemīlēt ikdienas procesu. Un tieši otrais būs izšķirošais, vai mērķi izdosies sasniegt (un, ja iemīlēsi procesu, tad beigās mērķa sasniegšana pat varbūt nebūs būtiska). Motivācijai un mīlestībai pret procesu jebkurā gadījumā ir jābūt virzītai no iekšienes, no sevis paša. Jaunībā vēl varbūt var apiet secību, sākotnēji motivāciju uzspiežot no augšas (no vecākiem, skolotāja, trenera utml.), bet jaunietim agri vai vēlu tas viss ir jāiemīl arī pašam - iemīlot mērķi, tas kļūst par paša mērķi, nevis kāda cita, iemīlot procesu, mazinās izdegšanas risks, jo motivācija, labsajūta nebūs piesaistīta tikai rezultātam, baudu dos arī ikdienas procesa sīkumi. Pieaugušo dzīvē šādas ārējas uzspiešanas opcijas vairs gandrīz nav un ļoti ātri kļūst skaidrs, vai iedomāto mērķi tiešām vēlies un kādu cenu esi gatavs maksāt tā sasniegšanai vai arī tā bija tikai trausla īsa brīža ilūzija, ka to vēlējies. Ļoti ātri kļūst skaidrs, ko gribi vairāk: iedomāto mērķi vai komforta zonu.
Lielāko daļu mērķu izšķir ikdienas process, rutīna, konsekvence, disciplīna, jo mākslīgi pārlekt līmeņus neizdosies – var mainīt katra līmeņa iziešanas ilgumu, bet tas līmenis būs jāiziet tik un tā. Skriešanā varbūt vienīgi kurpes ar oglekļa plāksni vai naglenes dod mākslīgu progresu uz līdzenas vietas, bet viss pārējais būs jānopelna ar darbu - ja sāc no apakšas, līdz augšai ceļš nebūs ātrs un tūlītējs. Un, lai gan skriešana kā tāda ir fiziska piepūle, ikdienas procesā ļoti svarīga būs arī psiholoģiskā puse dažādās izpausmēs, māka grūtos brīžos piemānīt, pārliecināt savas smadzenes. Motivācija nav mūžīga – adaptācijas cikls, jo īpaši pats pirmais, sākas ar lielu motivācijas lādiņu un pat vēlmi trenēties, bet drīz vien sāksies rutīna un pirmās grūtības, pirmā bedre (un iesācējiem, kuri nav pieraduši pie slodzes, bedre pirmajā adaptācijas ciklā var būt īpaši smaga). Tādā brīdī ir ļoti svarīgi, vai tev ir skaidri nodefinēts ilgtermiņa mērķis, kuram pats tici jeb saproti, kādēļ to dari.
Sīkāk gribētu izšķirt trīs situācijas, kurās mentālā puse būs ļoti svarīga. Pirmkārt, lielos noguruma brīžos piedabūt sevi pamosties uz rīta treniņu pirms darbiem vai dabūt ārā no mājas uz vakara treniņu pēc darbiem. Lai izkļūtu no komforta zonas – neļautu zem siltas segas pagriezties uz otriem sāniem, būs ļoti svarīga iekšēja ticība ilgtermiņa mērķim, kādēļ trenējies, vai īstermiņa mērķim, kādēļ vajag tieši šo konkrēto treniņu. Lai cik noguris, sašļucis vai kā citādi nejustos, plānotu, vajadzīgu skriešanu pēc skrējiena beigām nenožēlosi gandrīz nekad – ja nu vienīgi traumu un slimību reizēs, tad gan ķermeņa signālos jāklausās ļoti rūpīgi. Otrkārt, piedabūt sevi turpināt, pabeigt skrējienu. Te nu nāksies runāt pašam ar sevi – vai tā būs sevis slavēšana, sevis lamāšana, domāšana par finišu, domāšana par nākamo kontrolpunktu, domāšana par ģimeni, sauli vai ko citu patīkamu, varbūt parasta buramvārdu skaitīšana. Īsumā, runāšana ar sevi un vizualizēšana - katram recepte, kā apmuļķot pārlieku sargājošās smadzenes, būs sava, bet tāda noteikti būs. Gan šajā, gan arī otrajā punktā - ilgtermiņa labums un īstermiņa grūtības gandrīz vienmēr pārtrumpos īstermiņa labumu un ilgtermiņa grūtības (bet reizēm pārslodze tiešām ir pārslodze, nevis tikai iedomas - tā robeža ir ļoti plāna un katram jāatrod pašam).
Un, treškārt, adaptāciju ciklos ir ne tikai fiziskie kāpumi
un kritumi, bet arī mentālie – tempam progresējot, izdzīvo īsu zvaigžņu
slimību, kad šķiet, ka nu progress būs tikai lineārs, bet tempa kritumā sākas īsa depresija, ka vairs nekad mūžā neskriesi ātri (kā tagad man). Eiforijā cenšos sevi drusku piezemēt, jo šādos gadījumos nereti var pārspīlēt ar kilometrāžas vai intensitātes kāpumu, bet zemos brīžos cenšos sevi morāli pacelt. Tas viss ir pārejošs, un arī šādu brīžu
dēļ ir ļoti svētīgi uzturēt savu treniņu žurnālu, lai saprastu, ka, jā, tagad
varbūt skrien lēnāk nekā pagājušajā nedēļā, toties esi daudz labākā punktā nekā iepriekšējā bedrē pirms mēneša. Vai otrādi - ka vēl neesi tik spics, kā šobrīd šķiet. Progress nenozīmē, ka vairs nekad neskriesi lēnāk,
bet gan to, ka nākamā bedre visdrīzāk būs seklāka par iepriekšējo. Un tāpat
jāsaprot, ka progress var notikt pat tad, ja to neredzi, jo temps nav vienīgais
progresa rādītājs – varbūt skrien lēnākā tempā, bet daudz labākā pulsā vai
daudz siltākā temperatūrā. Skrienam mēs ar kājām, bet process sākas un lielā mērā izšķiras galvā – ar mērķi,
ar ticību ikdienas darbam, ar pārliecību pašam par sevi. Un jaunu apņemšanos var sākt jebkurā dienā - nav jāgaida 1. janvāris, nākamais mēnesis, nākamā pirmdiena vai nākamais rīts. Sākt kaut ko jaunu var kaut tūlīt - bet ir pašam jāgrib to darīt!
Atgriešanās dienasgrāmata, citi ieraksti:
#0 Septiņi mēneši nulles punktā