Bloga nākamais ieraksts ir tapis pusotru mēnesi vēlāk, nekā gribētos, taču augusta sākumā nevēlējos rakstīt bez skaidrām atbildēm, tad augusta vidū saslimu un kārtējo reizi atliku ārsta apmeklējumu, bet augusta beigās jau sākās basketbola čempionāts, kas paņēma lielāko daļu brīvā laika, un bija grūti sakopot domas rakstīšanai. Nu līdz ar Eirobasketa un arī Eirokausu beigām diezgan organiski varu pāršķirt lappusi – jaunā fāzē pāriet gan mentāli, gan ikdienas rutīnas ziņā.
"Orto" klīnikas apmeklējums jau sāk kļūt par tradīciju. Biju arī pagājušajā septembra beigās, kad pleca locītavā atklāja gļotsomiņas iekaisumu, bet 11 mēnešus vēlāk ierados atkal – Eiropas čempionāta pirmās dienas rītā tur simboliski ieraugot arī savainojuma dēļ no izlases kandidātiem svītroto Mārtiņu Laksu. Nelielas apskates laikā bija aizdomas par kaula plēves problēmām, bet ultrasonogrāfijā ārsts manāmi saviebās – lielā liela kaula stresa lūzums. Citi parasti netic, kad saku, ka man ir lauzta kāja, jo pirmā asociācija, protams, būtu ģipsis, kruķi un ievērojami apgrūtināta funkcionalitāte – stresa lūzums tādā ziņā izklausās daudz sliktāk, nekā ir patiesībā. Stresa reakcija, kaula deformācija varētu būt saprotamāk.
Ģipša man nav, arī pamatfunkcijas varu veikt bez problēmām – kamēr vien no manis neprasāt darbību intensitāti un ilgumu. Ar pamatfunkcijām domāju, piemēram, normālu aiziešanu uz piemājas veikalu. Īsa, lēna iešana nesagādā problēmas, arī iešanas tehnika nemainās, toties ilgāka staigāšana – iepriekšējās nedēļās pamanīju, ka aptuveni 35 minūtes dienā ir tā robeža, pēc kuras (at)sākas diskomforts, sāpes un pieklibošana. Un šajā ziņā stāvoklis vasaras laikā bija pasliktinājies. Ja vasaras sākumā ilgāk uzkavējās stiprās sāpes un pavisam ātri pazuda mazās sāpes, tad vasaras beigās stipras sāpes pazuda ātrāk, toties daudz ilgāk, nekā agrāk, uzkavējās mazās sāpes. Kā, piemēram, pēc ārsta apmeklējuma – kaula taustīšana un problēmpunkta meklēšana atkal uz laiku atgrieza stiprās (un pēc tam mazās) sāpes, kuras neskriešanas periodā bija mitējušās. Pie situācijas pasliktināšanas droši vien primāri vainīgs esmu es pats – ar nepietiekamu (gandrīz nekādu) ārstēšanos un ilgām asfalta pastaigām arī neskriešanas periodos.
Kad ierados pie ārsta, jau nebiju skrējis nedaudz ilgāk par trim nedēļām. Atklājis stresa lūzumu, ārsts izrakstīja vēl divu mēnešu pauzi, fizikālās procedūras (magnētterapiju un fonoforēzi) un, protams, izvairīšanos no jebkādas nevajadzīgas slodzes, trieciena likšanas uz kaulu. Ja, piemēram, riteņa mīšana ir pieņemama, tad svaru treniņi kājai izslēgti, ilgas pastaigas pa asfaltu – tāpat (mīkstās takās bez kāpumiem gan atļāva, bet līdz mežam man vēl ir jātiek – aptuveni divarpus kilometri vienā virzienā, tātad pašlaik nedaru arī to). Ja agrāk staigāju ilgi un ātri un Rīgā, ja vien ļāva laiks, ar kājām gāju pat 10 kilometrus uz lidostu, tagad visu laiku nākas sevi bremzēt (pie galamērķa sasniegšanas ilguma izmaiņām diezgan grūti pierast), tribīnēs stāvēšanas vietā apsēsties, neko lieki nepārpūlēt un brīžiem pat īsām distancēm labāk izvēlēties sabiedrisko transportu. Piemēram, arī uz drīzumā gaidāmo derbiju LNK Sporta parkā, kurp parasti eju no Jāņavārtu stacijas, droši vien būs jābrauc ar autobusu no centra. Starp citu, vēl piektdien, starp pusfināliem ejot no Arēnas ēst uz centru, sajutu diskomfortu, bet kopš svētdienas sāpes vairs nav manītas arī ilgākā uz kājām pavadītā laikā – negribu gan sacerēties pārāk agri, bet beidzot pirmais mazais progresa stariņš.
Sliktā ziņa ir tā, ka dīkstāves posmā esmu palicis ne vien bez skriešanas, bet arī bez pastaigām, kas allaž bija aizvietotājs, ja nevarēju veikt pirmo. Fiziskās un jo īpaši skriešanas formas zudums – tas ir pats par sevi (ar citiem treniņu veidiem var uzturēt kardio, bet skriešanas prasmi gan ne – cits trieciens, cita muskuļu darbība, cita kāju tehnika, tas viss būs jāatgūst), taču tādējādi pazaudēju arī divus galvenos meditācijas, domāšanas veidus un tāpat nākas krietni samazināt ārpus mājām pavadīto laiku. Psiholoģiskajam stāvoklim tas nav nekas labs. Taču labā ziņa ir tā, ka beidzot ir skaidras atbildes, kas ir noticis, ko drīkstu un ko nedrīkstu darīt, un beidzot atbilstoši varu veidot jaunu rutīnu. Procedūras, spēka treniņi augšdaļai, neliela apakšdaļas stiprināšana, vairāk laika veltīšana tam, ko esmu atstājis novārtā (grāmatas, ekselis un cita veida intelektuālā pašizaugsme). Pēc dīkstāves perioda man ir izrakstīts arī kontroldarbs – būs pamazām jāatsāk tipināšana. Ja sāpes atgriezīsies, tad būs jāatgriežas ārsta kabinetā un jāveic magnētiskā rezonanse. Ja kādu interesē izmaksas, tad "Orto" ārsta konsultācija un ultrasonogrāfija bija 120 (60+60) eiro, bet procedūras (divas procedūras pa desmit reizēm) Ogrē izmaksās vēl 160 eiro – nekā traka.
Labi, ka vēl nebiju pieteicies šā rudens vai ziemas skrējieniem. Slikti, ka jau biju pieteicies maija maratonam Rīgā. Šobrīd dodu ļoti maz procentu, ka maijā tiešām skriešu maratonu (tieši maratonu, nevis pusmaratonu) – drīzāk ne agrāk par septembri. Kā jau bieži esmu uzsvēris, maratonu vēlos skriet tad, kad būšu gatavs mani apmierinošiem rezultātiem. Formu forsēt savukārt nebūtu taisnīgi pret ķermeni. Atkal būs jāiet cauri ilgam būvniecības procesam, kaut kam līdzīgam, kā jau darīju šā gada sākumā, tikai ar drusku citiem akcentiem un, cerams, arī kļūdu labojumiem. Stresa lūzums ir diezgan skaidra zīme, ka pat ar visu vairāku mēnešu procesu, ko taisīju tieši ar domu, lai pārslodzes varbūtību mazinātu, intensitātes pieaugumu tomēr saforsēju un vajadzēja vēl drusku mērenāku, vēl drusku izstieptāku. Un, daudz domājot par traumas iemesliem, nonācu pie vēl dažām atziņām. 1) Šajā pavasarī skriešanas apjomi varbūt nebija ļoti lieli (notraumējos, kad vajadzēja sākt pāriet līdz lielajai kilometrāžai, bet to izdarīt vēl nemaz nepaguvu), taču asfalta skrējienu īpatsvars bija lielāks nekā agrāk, kad ļoti daudz kilometru krāju takās un stadionā. 2) Kā jau rakstīju iepriekšējā blogā, sāpju parādīšanās apavu un zoles biezuma maiņas laikā diezin vai bija tikai sakritība. Ne galvenais, bet ļoti pastiprinošs faktors. Starp citu, tieši tas arī bija pats pirmais jautājums, ko ārsts man uzdeva, - vai gadījumā neesmu mainījis apavu modeli? Acīmredzot arī apavu maiņu vajadzēja ilgstošāku, nedēļas kilometrāžu tajos kāpinot pamazām, nevis uzreiz tajos pārejot uz visiem nedēļas lēnajiem skrējieniem.
Stresa lūzums ir nopietna, bet ne smaga trauma. Bieži izplatīta izturībnieku (vai, kā es saucu, pārslodžnieku, mazohistu) vidū. Trauma, no kuras atgūsies. Tādā ziņā viss ir kārtībā – tikai atkal vajadzēs pacietību. Galvenais no šā visa izdarīt pareizos secinājumus – gan treniņprocesa nianšu, gan arī globālākā ziņā. Cerams, ka pie šīs domas palikšu arī turpinājumā, bet vismaz šobrīd šī trauma beidzot ir likusi saprast, ka ir jāmeklē palīdzība jau uzreiz, nevis tad, kad ir sasniegta "viss ir slikti" atzīme. Ilgākā termiņā ar to domāju fizioterapeitu/spēka treneri – šobrīd prioritāte ir kaula sadzīšana, bet pēc tam būs jāatsāk nopietns darbs pie ķermeņa būvēšanas (atgriežamies pie tā, ka ar ķermeņa labo pusi dažādas problēmas bija visu gadu). Bet traumas kontekstā domāju arī tūlītēju vēršanos pie ārstiem. Varētu tagad uzskaitīt vismaz četrus gadījumus ar kļūdainām diagnozēm un sliktām sarunām, kādēļ man ir iedzīta neuzticība un kādēļ man ir iedzīta doma neiet pie ārsta pie pirmajām pazīmēm, ka šī nebūs reize, kad ar trīs dienu atpūtu būs kas līdzēts. Taču tās domas ir pilnīgi iracionālas, turklāt neviena no sliktajām pieredzēm nebija specializētajās privātajās klīnikās - pieredze pie sporta ārstiem un ļoti labiem traumatologiem bijusi tikai tā labākā. Jau otro vasaru pēc kārtas pie ārsta aizgāju vismaz divus mēnešus par vēlu (pagājušajā vasarā pat neaizgāju – devos jau citas traumas dēļ). Paša muļķības dēļ. Tam ir jāmainās.
Skriešanas mērķi, loģiski, tagad jānoliek tālākā plauktiņā, taču šī ir iespēja izvirzīt citus mērķus. Pie sevis aptuveni esmu nospraudis, kādu ķermeni, rutīnu gribu sasniegt pusgada laikā līdz nākamajai dzimšanas dienai un pavasarim, kad pamazām beigsies ziemas tumšais laiks. Ar traumu darbs neapstājas – tikai mainās.
Stress fractures - a detailed thread 🦴🦴🦴
— James Noake (@DrJN_SportsMed) June 9, 2023
I thought I'd put together an overview & some clinical nuggets from the 'coal-face'
First up, I prefer to call them 'bone stress injuries' - majority don't have a # line on imaging & the language can be scary / nocebic for some pic.twitter.com/WiLyrd04yW