Apritējuši pieci mēneši kopš iepriekšējā ieraksta, četri
mēneši – kopš pirmā skrējiena pēc stresa lūzuma, aptuveni mēnesis – kopš izdevies
ļoti lēnām kāpināt treniņslodzi, un aizritējušas 10 dienas kopš pirmajiem
stadiona intervāliem kopš vasaras.
Labās kājas lielā liela kaula stresa lūzumā visdrīzāk iedzīvojos jau maija beigās, pie traumatologa to konstatēju tikai augusta beigās un novembra vidū pēc trīsarpus mēnešu pauzes un procedūrām pirmoreiz atkal devos skriet. Labā ziņa ir tā, ka nu ir daudz labāk un varu trenēties, bet sliktā ziņa – kaulu joprojām jūt. Tas nesāp, tas pašreizējo skriešanas treniņu izpildi neierobežo (kamēr vasarā treniņus bieži nācās pabeigt ļoti agri), bet kaulu jūt. Īpaši jūt tad, kad palielinu slodzi (pirmais skrējiens, pirmie svari, pirmais paātrinājums, pirmais intervālu treniņš, apjoma vai intensitātes palielinājums utml.) un attiecīgi palielinās īslaicīgais nogurums, bet līdz ar adaptēšanos jaunajai slodzei un noguruma pāriešanu jutīgums dažu dienu laikā parasti samazinās. Līdz tas atgriežas pie nākamā slodzes līmeņa kāpuma, un tā pa riņķi. Jutīgums sāpēs pagaidām vēl nav pāraudzis, taču vienlaikus nupat arī bija pirmā nedēļa, kuras laikā, pārejot pie 10x208 metru intervāliem stadionā, jutīgums uzkrājās, nevis saruka (ko gan var saistīt ne vien ar intensitātes, bet arī seguma maiņu). Trenējos, ļoti lēnām kāpju pa slodzes piramīdas pakāpieniem un ceru, ka līdz ar adaptēšanos slodzēm nostiprināsies arī kāja, bet regulārais jutīgums saglabā psiholoģisku nedrošību, ka kāds slodzes līmeņa kāpums tomēr būs liktenīgs. Tādēļ nākotnes plānus kaļu, taču vairāk cenšos dzīvot šodienā un priecāties par katru pabeigto treniņu – katru mazo solīti pretī agrākajai formai.
Pirmajos divarpus mēnešos nekādi neizdevās salikt kopā secīgas
nedēļas un tikt līdz nākamajam slodzes līmenim. Plāns bija 100 metru
paātrinājumus sākt tikai tad, kad būšu trīs nedēļas pēc kārtas noskrējis lēnos
skrējienus, taču ap to trešo nedēļu allaž kaut kas notika – turklāt parasti tiešā
veidā ar skriešanas vai kaula problēmām pat nesaistīts (bet miljono reizi
jāuzsver, ka pastarpināti tik un tā saistīts ir pilnīgi viss). Gan atgriezās
muguras sāpes (tās bija vēl neskriešanas periodā, abas reizes sāpes sākās pēc
ilgas sēdēšanas konkrētā leņķī – nu jau kārtējā reize, kad negatava ķermeņa dēļ
traumas uztaisu datorkrēslā), gan vairākkārt saslimu, bet janvāra beigās paņēmu
brīvu nedēļu tieši bargākā sala periodā – ne aukstuma, jo lēnajos skrējienos
tas nebaida (man janvāra maksimums sanāca -18 grādi), bet gan Eiropas telpu
futbola čempionāta dēļ, jo janvārī ļoti intensīvi strādāju futzālā un
finālturnīrā nācās izvēlēties starp miegu un skriešanu. Loģiski, izvēlējos
pirmo.
Pēc finālturnīra gan ir izdevies salikt kopā septiņas samērā normālas nedēļas un tikt līdz 9% intensitātei. Vispirms skrēju tikai lēnos skrējienus (0% ātro kilometru nedēļā), pēc tam trīs nedēļas pa trim reizēm nedēļā skrēju desmit 110 metru paātrinājumus pavisam nelielā slīpumā ar staigājošu atpūtu (5% ātro kilometru nedēļā), bet nu bijuši jau četri intervālu treniņi stadionā ar 10x208 metriem un skrienošu atpūtu starpā (9% ātro kilometru nedēļā). Svētdien skaistajā un salīdzinājumā ar Ogres ielām reljefainajā Kuldīgā telpu futbola kausa finālčetrinieka laikā (simboliski, ka lūzums augustā liedza Kuldīgas pusmaratonu) jau pirmoreiz lēno skrējienu skrēju 86 minūtes – tas joprojām ir maz (pirms gada ikdienā skrēju 105 minūtes), taču praktiski visi rādītāji pamazām iet uz augšu. Vēl skrienu neilgi, ļoti lēni un nelielā intensitātē - progress ir lēns, bet acīmredzams. Uzlabojas skriešanas rādītāji, uzlabojas miegs, uzlabojas miera pulss, arī skriešanas pulss uzlabojas – nu jau bijuši pirmie aerobie skrējieni zem 145 sitieniem (tādēļ iepriekš rakstīju par lēnajiem, nevis aerobajiem skrējieniem), taču arī tas vēl ir jānostabilizē.
Treniņslodze gada ilgumā. Dzeltenā līkne – bāzes fitness 42 dienu laikā, zilā – slodzes apjoms septiņās dienās, oranžā – intensitāte (treniņstimuls septiņu dienu laikā - slodzes apjoms pret bāzes fitnesu). "Coros" aplikācijas aprēķins.
Visvairāk neapmierināts pašlaik esmu ar svaru – jā, ir zaudēti vairāk nekā četri kilogrami pēc Eiropas čempionāta beigām, kad fiksēju 90.4 kilogramus (katastrofa, bet tas, ka neprotu (ne)ēst netrenēšanās periodos, diemžēl nav jaunums), taču liela daļa nokrita jau sākumā, tagad kādu laiku esmu iestrēdzis pie 86 kilogramiem. Optimismu gan dod tas, ka pavasarī un vasarā svaru zaudēt ierasti māku labāk, un palīdzēt vajadzētu arī intensitātes kāpumam. Pagājušajā nedēļā noskrēju 69.8 kilometrus (skrienu sešreiz nedēļā) ar 9.1% intensitāti (6.33 ātrie kilometri vidēji 3.45 tempā un pārējais vidēji 6.46 tempā), bet izteiksmīgāks varētu būt kopējais skriešanas laiks – drusku virs septiņarpus stundām, kas jau ir itin pieklājīgs ilgums un šajā treniņu sākumfāzē svarīgāks par tempu. Vispirms jāuzkrāj bāze, tikai tad uz tās var būvēt pārējo.
No iepriekšējās rindkopas viegli nolasīt, ka par pirmo nopietno kontrolpunktu esmu nolicis jūniju (līdz tam atlikušas 10 nedēļas), kad gan es gribu būt gatavs trenēties pilnvērtīgā struktūrā – ar 20% intensitāti, ar regulāriem svariem (pašlaik pie pirmajām pārslodzes pazīmēm tieši svari ir pirmie, kas tiek griezti nost), ar asfalta, taku un stadiona sajaukumu. Tādēļ arī turpinu uzsvērt, ka, lai arī Virslīgas sezonā jau aizvadītas trīs kārtas, es joprojām dzīvoju starpsezonas noskaņojumā un ar sarkanu esmu apvilcis jūniju. Gan tādēļ, ka tad, cerams, jau būšu gatavs trenēties nopietni un būšu arī krietni mazākos apkārtmēros, lai nebūtu neērti skatīties spogulī (un arī praktiski apsvērumi garderobes izmēru dēļ). Gan arī tādēļ, ka Ogrē Virslīga ienāks tikai ap maiju/jūniju – tādu īstu Ogres debijas sajūtu noķeršu tikai tad, kad uz futbolu varēšu aiziet dažās minūtēs, jo pašlaik joprojām nākas braukāt uz citām pilsētām.
Bez jūnija iedomu kalendārā apvilkti vēl divi mēneši. Gada lielais uzdevums ir oktobri sagaidīt atgūtā skriešanas un atgūtā svara formā – ja precīzāk, tad oktobrī gribu būt gatavs skriet 120 kilometru nedēļas, lai sāktu maratonbloka veidīgos treniņus, un oktobrī gribu svērt ne vairāk par 72 kilogramiem (labākā gadījumā – zem 70, pavisam ideālā – zem 68, taču esmu reālists, ka bez radikālām metodēm svara stabila zaudēšana nelielos apjomos nav mana stiprā puse). Tas var notikt tikai tad, ja pirms tam būšu notrenējies kvalitatīvus četrus mēnešus. Un, ja es to būšu izdarījis, tātad es visdrīzāk būšu pietiekamā formā, lai septembrī gribētu piedalīties divās sacensībās paša mājās – iepriekš biju ierakstījis galvā Ogres tradicionālo 10 km skrējienu, kas parasti notiek septembra otrajā pusē, bet nesen uzzināju arī to, ka 12. septembrī, kas turklāt būs labs brīdis pārveidotajā futbola kalendārā, Zilajos kalnos atgriezīsies Stirnu buks. Vēl labāku iespēju beidzot samotivēties debijai, no kuras līdz šim mani visvairāk atturējušas loģistikas problēmas, izdomāt grūti, tādēļ arī to kalendārā jau esmu piefiksējis.
Par oktobri, septembri un pat jūniju domāt gan vēl ir pāragri – kā jau rakstīju iepriekš, pašlaik koncentrējos katram konkrētajam treniņam. Līmeņus pārlēkt nav iespējams (vismaz ne bez liela riska), tos var iziet tikai un vienīgi ar lielu pacietību soli pa solītim. Ja nu kādu interesē, kopš 1. janvāra esmu pieejams arī Stravā, taču brīdinu, ka vismaz līdz jūnijam interesanta treniņu satura tur nebūs noteikti. Kaut gan ieraudzīt, ka skrienat ilgāk, tālāk un ātrāk par mani, varētu arī būt labs bonuss pašu pārliecībai. Cita 1. janvāra apņemšanās - beidzot esmu sācis katru dienu dzert zivju eļļu un D vitamīnu. Nezinu, vai placebo efekts vai reāli palīdz, bet pašsajūta un enerģijas līmenis tiešām ir uzlabojies.