Atkal kļūda ar staigāšanas apaviem…
Lai gan kaulu juta joprojām un treniņu izpilde vēl bija tālu no vēlamās, februārī un martā biju uzņēmis labu kursu un beidzot sācis krāt secīgas, normālas nedēļas. Aprīlī to turpināju un jau gandrīz sasniedzu 20% nedēļas intensitāti, tomēr tikai gandrīz. 12%->15%->17%, taču nedēļā, kurā bija plānots sasniegt 20%, ķermenis piespieda apstāties. Un, starp citu, ne kaula dēļ, ko turpināju just, bet par kuru beidzot pārliecība bija sākusi augt. Ja ārpus stadiona ikdienas iešanā augošās treniņslodzes dēļ piekliboju tik daudz kā to nebiju darījis kopš rudens, tad intervālu treniņos kauls uzvedās arvien labāk.
Pievīla kas cits – jau ne pirmo reizi ļoti dārgi samaksāju par nepareizu staigāšanas apavu izvēli. It kā ļoti ērti, bet ar pārāk zemu un pārāk mīkstu zoli, kas pamatīgi pārslogoja abu kāju aizmugurējo daļu zem ikra. Ar to vien vēl varbūt būtu bijis par maz, bet potenciālajā 20% nedēļā sanāca trīs slikti gulētas naktis pēc kārtas, un beigās viss aizgāja pa sāpju kompensācijas ķēdīti – viena problēma radīja citu, tās sakrājās un pārsniedza kritisko masu.
Uz apaviem droši vien vajadzēja reaģēt agrāk, bet cerēju, ka iestaigāsies un pēdas pieradīs. Nekā. Nu labi, nopirku jaunus apavus ar stingrām zolēm, un trīs četru dienu laikā papēža, ahila, ikra stāsts bija atrisināts. Jārisina gan vēl bija ķēdītes blakusprodukti – gan labā potīte, gan kreisās kājas pārslodze, gan piespiedu atpūtas dēļ, protams, bija jāmazina apjoms un intensitāte, lai ķermeni pie slodzes radinātu no jauna. Liela daļa maija tādā veidā arī pagāja, turot zemu kilometrāžu, lai vienlaikus kājas nepārslogotu, bet tām arī neļautu aizmirst, kas ir skriešana, un gaidot, kad sīkās problēmiņas pazudīs.
Darba pārslodze un karstums
Maija beigās atkal jau izskrēju 80 kilometru nedēļu (0% intensitāte) un jūnijā biju noskaņojies uz atgriešanos pie slodzes lēna kāpuma, tomēr arī šo plānu nācās koriģēt. Izlašu loga laikā bija pamatīga pārslodze darbā – 14 dienās četras lielās intervijas, četras mazākas intervijas, dažas maiņas, daži apmeklējumi un tam visam pa virsu vēl milzīgs gabals par Virslīgas klanu cīņām, kas droši vien aizņēma tikpat daudz laika kā viss izlašu darbs kopā. Darba ziņā ļoti jaudīgs nogrieznis un savu gada labāko materiālu droši vien jau esmu sarūpējis. Savukārt treniņu ziņā…Kā jau noprotat, brīva laika kādām citām neobligātām nodarbēm praktiski vairs nepalika. Arī ne braucienam uz izlases izbraukuma spēli Kauņā. Un pat miegam īsti ne, ko ievērojami ietekmēja arī pieaugošais karstums un vēlāk - arī Pasaules kauss (kaut naktīs jau tā skatos ļoti maz).
Ja iepriekšējos mēnešos biju nostabilizējis un uzlabojis ikdienas režīmu un arī miegu, tad jūnijā darba pārslodzes un karstuma tandēms to atkal iznīcināja. Pēc "Coros" aplikācijas datiem jūnijā vidējais miega ilgums dienā ir nokrities par gandrīz 80(!!!) minūtēm – ja maijā tas pieauga līdz 7h42min (taču arī tas vēl tāpat bija par maz), tad jūnijā esmu gulējis tikai 6h24min (un tas vēl ir ar diendusām, kuru ilgums jūnijā bija lielāks nekā maijā – vidēji 38 minūtes dienā pret 26). Pieaugošā karstuma dēļ vajadzēja būt otrādi – karstumu (un lielāku nogurumu) vajadzēja kompensēt ar ilgāku miegu (un labāku atjaunošanos), nevis īsāku. To, ka par jūnija sākuma pārslodzi samaksāšu šādi, es gan ļoti labi nojautu, un tas bija apzināts lēmums, izvērtējot tā brīža akūtākās prioritātes.
Dramatisks miega kritums nozīmēja dramatisku atjaunošanās spējas kritumu, no kā savukārt izrietēja daudz neskrietu vai nepilnīgi skrietu dienu – reizēm pēc paša rīta lēmuma ņemt pauzi, reizēm ķermenis pauzi paņēma pats. Pēc pusotras stundas lēnajiem skrējieniem spožā saulē aplikācija rādīja tādus nepieciešamās atjaunošanās ilgumus, kādus pirms traumām redzēju tikai pēc 2-3 stundu tempa skrējieniem un pat tad ne vienmēr. Un ķermeņa sajūtas diemžēl saskanēja. Ja iepriekš sliktas šķita jau astoņas brīvas dienas gan februārī, gan martā (normāli manā režīmā mēnesī vajadzētu būt ne vairāk par 4-6 brīvām dienām), tad jūnijā esmu skrējis tikai 14 no 26 dienām (tātad 12 brīvdienas), turklāt trijās no tām noskrēju tikai trešdaļu treniņa. Tātad faktiski esmu veicis tikai 12 treniņu apjomu – tikai drusku vairāk kā pusi no līdz šim vajadzīgajiem 23.
Atgriešanās
pie saknēm
Dzīvē ne viss ir tikai melns vai tikai balts. Bieži vien ļoti atkarīgs ir skatījuma leņķis, bieži vien sliktām lietām var būt labas blakusparādības un labām lietām – sliktas. Tā arī te. Ļoti jaudīgs jūnijs darbā, katastrofāls treniņos. Izpurgāts treniņu pavasaris, kurā it kā neesmu sasniedzis nevienu no lielajiem rezultātu mērķiem (no jūnija būt gatavam pildīt pilnvērtīgu treniņu struktūru un kāpināt apjomu), taču iepriekšējo problēmu uzskaitījumā nepieminēju vienu labo lietu, kas visdrīzāk atsver visas sliktās, - jau kopš maija vidus man vairs nesāp lauztais liela kauls. Pirmoreiz gada laikā es diskomfortu nesajūtu vispār – pat ne uz īsu brīdi, vai tā būtu skriešana, staigāšana vai kāda cita slodze.
Protams, es jau labu laiciņu arī vairs neesmu skrējis intervālus vai tempus (mazos paātrinājumus gan) un nevaru garantēt, ka pie intensitātes kāpuma sāpes atkal neatgriežas (taču agrāk es tās jutu arī pie 0% intensitātes), bet pirmoreiz gada laikā kauls vairs nav ierobežojošais faktors un man par to nav nevajadzīgi jābaidās. Liekais svars šobrīd ir briesmīgs. Kilometrāža un intensitāte, kuru ķermenis var izturēt, šobrīd ir briesmīga, miegs šobrīd ir briesmīgs, uzturs ir briesmīgs, bet tie visi ir mainīgie lielumi, kas lielā mērā ir atkarīgi no manis paša. Ar kaula sāpēm tas tā bija tikai daļēji. Līdz ar to, no vienas puses, es joprojām esmu briesmīgā formā (vismaz ķermeņa kompozīcijas ziņā – skriešanas temps šai situācijai pat ir tīri solīds, vakar un šorīt stadionā 10 lēnos kilometrus skrienot ap 5.50), bet, no otras puses, pirmoreiz gada laikā ir sajūta, ka es atkal esmu situācijas noteicējs. Un par to ir liels prieks.
Vakar sākās nedēļu ilgs atvaļinājums, kurā ir jāpārstartē ķermenis un jāieliek laba pirmā nedēļa uzlabotam ikdienas režīmam un jaunam treniņu procesam. Lai atkal mainītu paradumus un pamazām atgrieztu skriešanu arī prioritāšu sarakstā, vajadzīgas vismaz trīs secīgas nedēļas, bet vispirms, protams, vajadzīga kvalitatīva pirmā nedēļa – bez pirmās nedēļas nebūs arī otrās un trešās. Vakar arī atgriezos pie saknēm – lai neradītu lieku trieciena skeleta sistēmai, uz vasaru krietni samazināšu asfalta skriešanu un arī lielu daļu lēno gabalu atkal skriešu stadionā (un vēlāk, cerams, arī Zilajos kalnos), kā to darīju tad, kad pirms sešiem gadiem sāku skriet.
Ja pirms trim mēnešiem biju uzņēmis labu kursu, bet nebija
pārliecības par spēju sasniegt gala mērķi, tad tagad ir ļoti slikts kurss, bet ir
atgūta pārliecība, ka pēc trim mēnešiem jau atkal būšu daudz labākā punktā. Atliek tikai strādāt un atjaunoties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru