Beidzot aizvadītas pirmās pilnvērtīgās nedēļas ar 100+ kilometrāžu, 20% intensitāti, skriešanu pa trim dažādiem segumiem, regulāriem spēka treniņiem un labāku uzturu. Ļoti produktīvs, notikumiem un kontrastiem pilns mēnesis, un, kas svarīgākais, aprīlis nesa ļoti labas tendences praktiski visos sektoros. Tādēļ šoreiz atkāpšos no iepriekšējo ierakstu formāta un divu lielo tēmu vietā aprakstīšu piecas mazākas.
Pilnvērtīga intensitāte. Aprīļa pirmajā nedēļā vēl atstrādāju marta parādiņu, veicot kalna sprintu un stadiona paātrinājumu fāzes pēdējo progresijas līmeni – 10x400 metru paātrinājumus stadionā ar ilgu atpūtu. Pēc tam gan pārgāju uz pilnvērtīgu intervālu treniņiem jeb šajā kontekstā – ilgas statiskas vai staigājošas atpūtas vietā starp intervāliem nu jau bija ierastais 200 metru lēnais skrējiens. Un jau pirmajā nedēļā veicu arī pirmo tempa skrējienu. Plāns bija aizvadīt divus 10x400 metru pilnvērtīgu intervālu treniņus un tad skatīties pēc situācijas – ja būs uzkrājies nogurums, tad sestdienā veikt vēl arī trešo intervālu treniņu, kas nedēļā vēl dotu tikai 12% intensitāti un uz 20% ļautu pāriet pakāpeniskāk. Taču noguris nebiju un jau pirmo nopietno nedēļu pabeidzu ar 12 kilometru sliekšņa tempa treniņu (vēl arī trīs kilometru iesildīšanās, trīs kilometru atsildīšanās – kopumā 18 nepārtraukti kilometri). Tā, starp citu, bija pirmā 100 kilometru 20% nedēļa 11 mēnešu laikā – no aprites diemžēl biju izkritis uz tik ilgu laiku. Nu jau šādas nedēļas ir četras, un esmu ticis gan līdz 110 kilometru, gan 11 stundu nedēļas apjomam un asfaltam, stadionam pielicis klāt arī Zilo kalnu takas. Intensitātes %, ātro treniņu dažādība un segumu dažādība nu ir pilnvērtīga, bet maija galvenais uzdevums būs intervālu dienas apjomu pievilkt līdz desmit ātrajiem kilometriem – pirmdien pirmoreiz skrēju 10x600 metrus (6 km), rīt pirmoreiz skriešu 10x800 metrus (8 km), bet vēl nedēļu vēlāk jau vajadzētu pirmoreiz skriet 10x1 km (10 km), joprojām ar 200 metru lēnu skriešanu starp intervāliem.
Progress izpaužas dažādi. Jau pirmais pilnvērtīgais intervālu treniņš nekavējoties būtiski uzlaboja nākamo aerobo skrējienu, jau pirmais tempa treniņš būtiski uzlaboja nākamo intervālu treniņu. Tas, ka intensitātes kāpums nozīmēs daudz, daudz straujāku progresu nekā ziemas mēnešos, bija pašsaprotami, taču personīgi biju gaidījis, ka tas arī krietni palielinās nogurumu un triecienu pēdām, saitēm, kauliem. Šī nu bija ļoti patīkama kļūdīšanās, jo ķermenis uz šiem plānotajiem šokiem sistēmai reaģēja un adaptējās necerēti labi – nogurums uzkrājās mazāk, nekā prognozēju, un arī trieciena pieaugumu ķermenis turēja ļoti labi. Citreiz, ejot paātrinātākus atgriešanās protokolus, pirmie ātrie treniņi nereti rada sāpes potītēs, papēžos, Ahilleja cīpslās, reizēm triecienu skrienot var just pat kāju pirkstu kaulos, taču, lūk, ko deva ziemā krātās ilgās, lēnās, garlaicīgās stundas – tās lieliski sagatavoja kājas gaidāmajai slodzei. It kā ziemu tik lēnu ieplānoju tieši tādēļ, taču tik un tā biju gaidījis, ka pavasaris būs smagāks. Tā kā ar spēka treniņiem diemžēl biju slinkāks, visnegatavākā ātrumam izrādījās mugura, taču nu arī tas parāds ir atgūts un arī mugura vairs neprotestē.
Pirmo bedri beidzot sagaidīju aprīļa vidū (zemāk esošajā
tabulā tā ir 16. nedēļa), kad pirmoreiz skrēju Zilajos kalnos un uztaisīju
trīskāršu pārslodzi – a) pirmais taku skrējiens, b) pirmais skrējiens virs 2h15min,
c) tieši tajā nedēļā bija klāt vasaras karstums. Ja iepriekšējās nedēļās pieradu
pie laiku straujas uzlabošanās, tad pēc pirmā meža sekoja straujš laiku
kritums, taču arī pavisam neilgi – trīs dienu bedre, bet nākamajā nedēļā tempi
jau bija atpakaļ tajā līmenī, kādā bija pirms karstās nedēļas. Ja skatītos
tikai uz ātro treniņu un asfalta, stadiona lēno skrējienu tempiem, tad varētu
teikt, ka pēc bedres atgriezos iepriekšējā līmenī, taču patiesībā tie vienādie
tempi nozīmēja būtisku progresu, jo 17. nedēļā skrēju par sešiem grādiem
siltākā laikā nekā 15. nedēļā, aerobie skrējieni bija gandrīz četrus sitienus zemākā pulsā, nedēļā veicu par pieciem kilometriem vairāk un beidzot
skrēju mežā (divreiz nedēļā, tātad +28 kilometri mežā, atskaitot asfalta posmus
uz un no Zilajiem kalniem). Šis ir labs praktisks piemērs, kādēļ uzsveru, ka
nedrīkst treniņprocesu vērtēt tikai un vienīgi pēc tempa – ļoti svarīgi
ir arī apstākļi, grūtības pakāpe, kādos tie tempi ir skrieti. Ļoti svarīgs ir
konteksts, tādēļ arī ir jāuztur treniņu žurnāls ar dažādiem parametriem, tāpat treniņus ietekmē arī ārpus treniņu stress jeb miegs, darbs, ģimene utt. Un, ja
runājam par aprīļa progresu, tempa kāpums pat nebūtu galvenais, ko uzsvērtu, -
labāk pievērsiet uzmanību aerobo skrējienu pulsa kritumam un paralēlajam gaisa temperatūras kāpumam. Lūk, tas ir mans
mēneša patīkamākais progress, jo tik stabili zemā pulsā es neskrēju pat pirms
gada. Pie tempa savukārt vēl jāstrādā un jāstrādā – neskatoties uz progresu,
vēl joprojām tāls ceļš ejams līdz agrākajai formai.
Sākot ar 15. nedēļu, pie aerobajiem skrējieniem klāt nākuši arī lēnie skrējieni starp intervāliem, atsildīšanās pēc intervālu un tempa treniņiem un no 16. nedēļas - arī divi taku skrējieni nedēļā. Tātad asfalta atjaunošanās treniņu temps ir augstāks par aprīļa tabulā norādīto aerobo tempu. Mans nepārbaudītais, sajūtu līmenī pieņemtais aerobais slieksnis ir ap 153 sitieniem.
Ziema, vasara un pavasaris vienā mēnesī. Piedzīvot divus gadalaikus īsā laika sprīdī nav nekas neparasts, bet aprīlis ir viens no tiem mēnešiem, kurā kontrasti nereti mēdz būt ārkārtīgi lieli. 5. aprīlī skrēju sniegputenī (visu cieņu tiem, kuri torīt noskrēja Stirnu buku), vēl 11. aprīlī skrēju tikai +4 grādos, 18. aprīlī tempa treniņu sāku 19 grādos un pabeidzu…26 grādu saulē un svelmē, bet 26. aprīlī pa Zilajiem kalniem atkal jau lēkāju tikai četros grādos. Vienā no treniņiem piedzīvoju arī ļoti stipru pretvēju (mans asfalta maršruts ved vienā virzienā un tad pa līdzīgu ceļu atpakaļ – tātad liela daļa pirmās puses bija pavējā, bet liela daļa otrās puses bija pretvējā), skrējienos laikam pietrūka vienīgi lietus, taču to izbaudīju vienā futbola spēlē – izmirku pirms tās, mača laikā kaut cik nožuvu un atkal izmirku burtiski pusminūti pēc spēles beigām. Ko es ar to gribu pateikt? To, ka tas nav nekas slikts savus treniņus pielāgot dienas komfortablākajām stundām, taču laiku pa laikam ir ļoti svētīgi skriet arī nepatīkamos laika apstākļos. Tas rūda raksturu, tas pieradina nepatīkamām situācijām, kādas agri vai vēlu sacensībās vai dzīvē kādreiz pienāks – sacensības par vairākām stundām tevis dēļ neviens nepārcels, ja astoņos būs lietus, tad būs vien jāskrien lietū. Līdzīgu padomu var attiecināt arī uz citiem aspektiem. Ja tev ļoti patīk skriet ar mūziku, podkāstiem fonā, lūdzu, bet vismaz reizi nedēļā skrien arī bez austiņām. Ja tev ļoti patīk skriet kompānijā, lūdzu, bet vismaz reizi nedēļā skrien viens pats. Mācies būt viens pats vientulībā ar savām domām, arī tempu turēt viens pats. Tādā garā varam turpināt - dažādība ir viena no panākumu atslēgām.
Gada sacensību plāns. Manas iepriekšējās sacensības bija pagājušā gada Rīgas maratons, un turpat plānoju arī atgriezties – pagaidām gan vēl ar pusmaratonu. Un skaidrs, ka arī ar samērā lēnu pusmaratonu, jo vēl neesmu atguvis ātrumu un to vairāk uztveršu kā ātrāku un tālāku tempa treniņu, nevis sacensības uz laiku. Pašreizējais fokuss joprojām ir uz treniņprocesa progresiju, tādēļ 18. maija rītā diezin vai būšu maksimāli svaigs – kaut iepriekšējo dienu intensitāte noteikti mazināsies, lai gluži vienkārši nedēļas ātro kilometru apjoms nesanāktu pārāk traks. Pašlaik arī grūti noteikt rezultāta mērķi, jo turpināju visus ātros treniņus veikt ar lēnajām kurpēm – rītdienas intervālos un nogales tempa treniņā gan piemērīšu sacensību apavus, un tad jau varētu būt skaidrāka bilde, uz ko objektīvi varētu tēmēt. Tīri salīdzinājumam, 2023. gada septembrī savu pirmo (un vispār joprojām vienīgo tīro) pusmaratonu noskrēju 1.24.19. Tolaik nedēļas kilometrāža bija nedaudz mazāka un ilgos tempus neskrēju nemaz, kas būtu pluss pašreizējiem treniņiem, taču tolaik biju daudz labākā intervālu formā gan tempu, gan intervālu garumu, gan kopējo apjomu ziņā. Un toreiz arī bija drusku vairāk kvalitatīvo nedēļu – tagad pirms pusmaratona sanāks tikai piecarpus kvalitatīvas nedēļas. Konkrēti šobrīd pašam šķiet, ka no tāda rezultāta vēl esmu ļoti tālu.
Rīgas pusmaratonā man nekādu rezultāta ambīciju nav, jo es tām vienkārši neesmu gatavs, un to, cik % no sevis tajā dienā spiedīšu, visdrīzāk izlemšu tikai pašā trasē – ja kājas tomēr šķitīs svaigas, varu arī mēģināt skriet tuvu potenciāla maksimumam, bet, pretējā polā, karstuma gadījumā noteikti nespiedīšu vispār neko, lai neiedzītu robu maija treniņu ritmā. Pirmais īstais sacensību skrējiens plānojas 9. augustā Kuldīgā, kas uzņems Latvijas pusmaratona čempionātu. Tolaik man jau vajadzētu būt daudz labākā formā (var arī teikt, ka aprīļa pirmās pilnvērtīgās nedēļas ir Kuldīgas pusmaratona bloka sākums) un būt spējīgam skriet rezultātu, taču tik un tā abos pusmaratonos lielāku akcentu gribētos likt uz progresējošu tempa struktūru jeb otros desmit kilometrus noskriet ātrāk par pirmajiem desmit, kas noteikti ir viena no manām vājākajām vietām, kuru šogad beidzot gribu labot. Rīgā tas man diez vai sanāks, ja vien nesākšu ļoti piesardzīgi, bet Kuldīgā gan gribētu. Arī sacensību pieredzes krāšana, kuras man ļoti trūkst. Formas un rezultāta ziņā gada galveno startu gan lieku maratonā – vieta un datums vēl nav nosprausts, bet tēmēju uz novembra un decembra miju un šobrīd vistuvāk sliecos Malagai 14. decembrī. Rudens grafiks vēl ir miglā tīts, pa ceļam līdz maratonam loģiski būtu izskriet arī trešo pusmaratonu, bet ne obligāti. Skaidrs gan ir viens, lai runātu par rezultātiem, ir jāturpina strādāt treniņos un jātiek galā ar vēderiņu – pēc pusotra mēneša dīkstāves beidzot atkal iekustināts arī tas vāveres ritenis, trijās nedēļās zaudējot divarpus kilogramus, bet vēl vajag kādus 5-7, kā minimums.
Vecās traumas pazudušas. Pagaidām. Rīgas un Kuldīgas pusmaratoniem reģistrējos jau pirms diviem mēnešiem, rezervēju arī mitekli, bet tā reāli nolēmu tajos skriet tikai aizvadītajā mēnesī, jo tikai ar pirmo intensīvo mēnesi varēju pārbaudīt, vai neatgriezīsies vecās traumas. Jo vēl marta sākumā pirmie paātrinājumi darīja ļoti bažīgu – treniņa pirmais paātrinājums pāris nedēļu allaž notika caur tām pašām bloķējošajām sāpēm kreisajā augšstilbā, kuru dēļ izlaidu visu vasaru. Pēc tam jau kāja ieskrējās, bet tas pirmais paātrinājums satraukumu radīja. Problēma ar tamlīdzīgām sāpēm ir tā, ka pēc nopietnām traumām vēl uzreiz nevar saprast – tev sāp, jo trauma nav sadzijusi/ir atpakaļ, vai tev sāp, jo tā vieta ilgstoši dusēja bezdarbībā un vienkārši ir atkal jāietrenē. Kā tas, piemēram, bija ar plecu, kad pirmajos dažos svaru treniņos plecs bija ļoti jutīgs, bet pēc tam viss bija lieliski. Tādēļ hokeja pavasarī ļoti rezonēja, ka ārkārtīgi līdzīgus citātus sanāca dzirdēt gan par Eduarda Tralmaka, gan Kristiāna Rubīna pēctraumu sāpēm.
Nu jau varu teikt, ka pusotru mēnesi tā kājas trauma par
sevi pat neatgādina, un ceru, ka ir prom uz neatgriešanos. Ja runājam par sāpēm,
tad aptuveni pusotru mēnesi man skrējienos un kāju spēka treniņos turpināja sāpēt labais sāns, kas bija
drusku pabojājis treniņus februāra un marta mijā, taču tās vairs nebija sāpes,
kas traucētu trenēties, bet gan īsti neko neietekmējošas sāpes, kas vienkārši
atgādināja, ka tas sāns vēl turpina dzīt. Līdz kādā aprīļa brīdī arī
tas sāns vienkārši pārtrauca sāpēt. Mikrotraumas, ietekmējošas, neietekmējošas
sāpītes ir treniņu ikdiena – tas ir normāli, kaut kas drusku sāp vai sūrst gandrīz katru dienu. Taču vienmēr arī jāatceras, ka tās
robežas ir ļoti viegli pārkāpjamas. Viena praktiska mācība no pagājušā pavasara
– gurnu ikdienas izapļošana pirms, pēc skrējieniem ārkārtīgi uzlabo skrējienu baudāmību
un kustību raitumu, amplitūdu. Agrāk, tik lielus apjomus vēl neskrienot, man tas
īsti nebija aktuāli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru