Sākot mēnešgrāmatas, lieliski apzinājos, ka agri vai vēlu pienāks reize, kad iepriekšējā mēnesī aprakstītajiem nākotnes plāniem svītru pārvilks savainojums, slimība vai kas tamlīdzīgs. Tā reize ir pienākusi. Visu mēnesi cīnos ar lielākām vai mazākām sāpēm virs labās potītes (saites? cīpsla?) – lēna un horizontāla pārvietošanās (iešana, aerobais skrējiens) problēmas nesagādā vai sagādā tikai nelielas, toties ātruma darbs, lekšana vai pat iešana lejup vai augšup pa kāpnēm…Tā kāja ātri vien ceļ trauksmi. Diezgan liels déjà vu no iepriekšējā jūnija, kas citas traumas dēļ arī pagāja nesekmīgos centienos atgriezties trasē.
Dažas īslaicīgas slimībiņas vai traumiņas man bija jau ziemas un pavasara iesildīšanās periodā, taču tās nenodarīja lielu skādi nedz fiziskā, nedz laika ziņā. Tagad, kad jūnijā treniņu ciklam vajadzēja pāriet nākamajā līmenī, diemžēl neesmu to sācis joprojām un nesākšu vēl vismaz līdz jūlija otrajai pusei. Jūnija aptuvenais plāns bija skriet 120-130 kilometru nedēļas, tā vietā četru nedēļu laikā vajadzīgo 480-520 kilometru vietā esmu sakrājis nepilnus 184 (74+44+13+53), no kuriem ātruma kilometru ir mazāk par 15 (intensitāte vajadzīgo 20% vietā tikai 8%). Izgājis uz skrējienu esmu tikai 12 dienās jeb pusē no četru nedēļu plānotā skaita un nebūt ne visās esmu treniņu pabeidzis vai izpildījis.
Vidēji vienā skriešanas dienā pat ir sanācis pārsniegt 15 kilometru atzīmi (vai vēl vairāk, ja atskaita pāris izteikti švako dienu), kas nebūt nav slikti, taču sliktais ir tas, ka līdz galam labi juties skrienot neesmu visu jūniju – arī ne pēc deviņu dienu pauzes mēneša vidū, kas tātad bija par īsu. Lēnajos asfalta skrējienos iemanījos ar to sadzīvot un, ja nebūtu bieža diskomforta, citādi pat nepateiktu, ka ir kādas problēmas – apjomā vai tempā krituma nebija, nākamajā dienā tādu pašu skrējienu varēju atkārtot un bija sajūta, nezinu, cik reāla, ka arī ar šādu slodzi kāja lēnām dzīst. Bet kolīdz nonācu stadionā…Intervālu treniņu izturēt kāja nevarēja – labākajā gadījumā sekas bija nākamajā dienā, sliktākajā – jau tajā pašā treniņā, to nepabeidzot, kā vakar. Īstenībā stadionā problēmas radīja jau lēnā iesildīšanās daļa pirms intervāliem – ja asfaltā diskomforts lēna skrējiena laikā mazinājās, tad stadionā, tieši pretēji, auga un ap piekto kilometru parasti sasniedza stipri nepatīkamus apmērus. Cits segums – cita amortizācija? Kaut parasti tieši asfalts ir negantākais.
Labā ziņa ir tā, ka šobrīd situācija ir labāka nekā pirms dažām nedēļām. Labā ziņa ir arī tā, ka, lai arī fizisko formu neesmu uzlabojis, diži zaudējis jūnijā arī to neesmu. Ja runa būtu tikai par fiziskās formas uzturēšanu, aerobos skrējienus varētu turpināt darīt, bet es gribu atgriezties pie ātras skriešanas, tādēļ nākas ņemt jaunu pauzi no skriešanas – šoreiz jau uz trim nedēļām. Ja arī tad kāja nebūs atguvusies, būs vien jāiet ciemos pie daktera. Galvenais pašam nesabotēt rehabilitāciju un atcerēties, ka skriešana ir tikai viena daļa no ikdienas – labu ēšanu, labu gulēšanu un visu pārējo neviens nav atcēlis, dažas nedēļas akcentētāk pastrādāt pie ķermeņa augšdaļas nav nekas slikts un arī kāju darbu var transformēt vingrinājumos bez trieciena vai pārlieku liela svara uz vārīgo vietu. Lai vēlāk nebūtu jāatsāk no zemāka pakāpiena.
Kuldīgas pusmaratonam augusta sākumā gan laikam ir jāsaka
atā – pat ja būšu vesels, neredzu jēgu braukt, ja nebūšu sasniedzis labu formu. Žēl, ka arī šī
vasara (starp citu, kur tā ir?) laikam sanāks pa tukšo, bet svarīgāk būt
veselam un gatavam augusta vidū sākt pilnvērtīgu gatavošanos joprojām vēl tikai
iedomātajam decembra maratonam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru